No Maksa Vēbera esam mācījušies politoloģijā, ka valsts varai pieder ekskluzīvas tiesības uz vardarbību jeb spēka pielietošanu. Mēs Latvijā esam šīs tiesības deleģējuši policijai un Bruņotajiem spēkiem, un citām tiesību sargājošām institūcijām. Kāpēc? Lai valdītu likums un kārtība, noziegumam sekotu sods un nebūtu visu kara ar visiem. 

Lai policisti un kareivji nedarītu, kas pašiem ienāk prātā, spēka lietošanu reglamentē likumi. Likuma vara ir principiāla pilsoņu mieram, jo citādi būtu jābaidās no katra, kurš nēsā uzplečus un ieroci. Kas notiek, kad civilā vara netiek galā ar tiem, kuru rokās ir ieroči? Sākas haoss, un taisnība ir tam, kurš stiprāks.

Šķidrais 9. maijs

Vācu izlūki nesen ziņoja, ka Vladimira Putina režīms ir stabils, tam nekas īpašs nedraud. Nevaram arī teikt, ka Krievijā būtu iestājies haoss, tomēr tas "likums un kārtība" ir visai specifiski lielumi kleptokrātiskajā impērijā. Krievijas "kārtības" vizītkarte ir bijušā zeka Jevgeņija Prigožina necenzēto vārdu straumes, kas plūst KF Bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieka Valērija Gerasimova un uzbrukuma ministra Sergeja Šoigu virzienā. Lai cik tur būtu inscenējuma, ne par ko normālu mēs te nevaram runāt. Un Krievija, piedodiet, jau arī nav normāla valsts. Tā ražo un ražo ciešanas kaimiņiem. Putina satrūkšanās no trokšņa netālu no "mūžīgās uguns" memoriāla pie Sarkanā laukuma 9. maijā lika vēlreiz saausīties tiem, kuri dalīs lāčādu pēc Putina, lai arī kad tas brīdis pienāktu. Šķidrā parāde ar vienu vienīgu T-34 tanku parādīja, ka "nācijas tēvs", "deržavņiku virspriesteris" Putins nav tik stiprs kā vēl pirms gadiem diviem.