Šodien Jaunā Rīgas teātra Lielajā zālē gaidāma pirmizrāde Ingas Ābeles "Vējdzirnavām" Alvja Hermaņa režijā – pazīstamajam stāstam mūslaiku Latvijas kontekstā: par lauku īpašumu, kuram paliekot bez saimnieka, sabrauc radinieki – mantinieki, un… sākas. 

Kā vēsta izrādes veidotāji, Ingas Ābeles lugā "melodramatiskās un citas kaislības par attiecībām, naudu, ģimenes lietām iegūst poētisku un eksistenciālu vispārinājumu un top par metaforu tautai, kuras sākums un beigas ir viena liela mistērija. Lugas tēli – kā veļi, kas klīst pa novītušu puķu pļavām, visapkārt migla, un nevar saprast: vai tas ir vēls vakars vai agrs rīts."

Sarunā ar "Latvijas Avīzi" Inga Ābele atklāj, ka ikvienu savu darbu vienlaikus izjūt gan kā universitāti, gan fabriku, jo "prozista darbs ir kā fabrikas strādniekam, bet caur to darbu atnāk tik milzīgas pasaules".

Vairāku jūsu darbu varoņi ir kašķīgie un mīlestības pilnie latvieši. Vai, gadiem ritot, mūsu kašķīgums ir pastiprinājies?

I. Ābele: Šķiet, kašķīgums ir pastiprinājies, pateicoties mehāniskajiem palīglīdzekļiem, visādiem feisbukiem un citiem sociālajiem tīkliem, caur kuriem nāk ārā tas, kas, ticamākais, cilvēkos iekšā bijis gan vienmēr. Nāk gaismā paši cilvēki. Dzejnieka Marta Pujāta grāmatas nosaukums labi par to pasaka – "Nāk gaismā pati lampa".

Arī "Vējdzirnavas" stāsta par ģimeni ar senām saknēm, bet, kā zinām, kur parādās mantojums, tur klāt arī kašķīgums. Dzīves pagriezienos bieži gaismā parādās tas, kas sagādā vilšanos, taču vismaz mācos par to nesabrukt un nesašust, bet to ņemt un pārveidot literāros darbos.