Šarmantajam un joprojām valdzinošajam aktierim un režisoram Voldemāram Šoriņam apritējuši piecdesmit gadi uz Nacionālā teātra skatuves. 

Žurnāliste Vita Krauja ar Voldemāru Šoriņu tikās dažas dienas pēc tam, kad Nacionālajā teātrī pirms jaunās sezonas sākuma pasniegtas tradicionālās ceļojošās balvas – Antas Klints kulons, Kārļa Sebra gredzens. Tas pirms vairākām sezonām bija arī Voldemāra Šoriņa pirkstā. Šajā numurā – žurnālā "Mājas Viesis" publicētās intervijas fragmenti.

Jūs visu mūžu esat aizvadījis aktiera profesijā, turklāt piecdesmit gadus vienā, Nacionālajā teātrī. Kāda sajūta?

V. Šoriņš: No vienas puses, esmu ļoti laimīgs, ka Nacionālais teātris ir mana pirmā un vienīgā darbavieta. Kaut arī mans raksturs prasa mainību, ko teātris dod, jo tajā vienmēr notiek kaut kas jauns, man tomēr gribējies arī drošības sajūtu. Tā neapzināti... Un te, Nacionālajā teātrī, man ir māju sajūta. Kad pēdējo reizi nācu no Radio nama caur skvēru pretim teātrim, pēkšņi no cita redzesleņķa palūkojos uz šo ēku. Nu re, šie zaļie jumti man ir doti, tie ir manas dzīves piesaistes punkts. Te pagājis viss mans mūžs, vismaz divas trešdaļas no tā saistītas ar darbu šeit. Liekas, esmu sadzīvojis ar šo ēku, un gribētos cerēt, ka tā pieņēmusi arī mani. Es šeit jūtos komfortabli, kaut jā, bijuši dažādi brīži. Ir mainījušās paaudzes, administratīvā vadība, režisori, un tomēr tas ir tas pats mans teātris.

Bet nevaru teikt, ka es būtu izplānojis savu dzīvi. Man ir sajūta, ka to izdarījis kāds cits un es visu mūžu esmu virzīts, pasargāts, vadīts. Man ir piespēlēti cilvēki, kas ļoti daudz palīdzējuši izšķirošos brīžos. Bijuši dažādi pārdzīvojumi, bet vienmēr līdzsvarā ar manu izturības robežu. Neesmu pārbaudīts tā, ka tevi vai zemē iedzen. Bet pārbaudījumu pieticis. Kaut vai pirmā kritika. Tagad par to varu runāt ar smaidu, bet tobrīd likās, nav jēgas vairs turpināt strādāt teātrī.