Rosība pilī. Grāmatā "Pansija pilī" tik daudz jaunības degsmes, ticības un prieka

Aizšķirot pēdējās Anšlava Eglīša romāna "Pansija pilī" lappuses pirms vai pēc jaunās filmas ar tādu pašu nosaukumu skatīšanās, ir vērts apzināties, ka esat ieskatījušies pagātnē. Nekā no tā vairs nav.

Tā ir vieta, kas reiz bija bijušas Anšlava Eglīša vecāku mājas, turklāt nevis mantotas, bet dāvinātas 1922. gadā, kad jaunās Latvijas valsts vadītāji veica agrāro reformu, kas paredzēja piļu, muižu, pusmuižu un tām piederošo zemju sadalīšanu Latvijas valsts pamatiedzīvotājiem latviešiem. Tātad, no Inciema muižas īpašnieku skatpunkta, ēka kļuva par viņu pagātni tai pašā brīdī, kad Eglīšu ģimenei par tagadni un nākotni.

Ja ticēt avotiem, tad Anšlava vecāki Viktors un Marija Eglīši ierodas pusnopostītā ēkā, kurā bijušo godību cauri Pirmā pasaules kara gadiem centies nosargāt bijušais sulainis – vecais Mārtiņš – un piemājojuši daži dzīves pabērni, kas veselības vai gadu dēļ neierakstās jaunās valsts jauncelsmes trauksmainībā.

Tālab varam teikt, ka Viktors Eglītis saņem dāvanā no valsts ne tikai muižu, bet arī iemītniekus, pret kuriem jūt atbildību un par kuriem to uzņemas.

Pilsētnieki atpakaļ laukos

Viktors Eglītis ir rakstnieks, tulkotājs, skolotājs. Marija Eglīte, dzimusi Stalbova, ir skolotāja, tulkotāja un mūziķe. Uzreiz jāpiebilst – viņa aktīvā vai mazāk aktīvā formā jau gadiem cieš no tobrīd grūti ārstējamās tuberkulozes. Kaut arī inteliģences redzamāko pārstāvju intelektuālais ieguldījums jaunajā Latvijas valstī tiek augstāk novērtēts nekā atjaunotajā Latvijas valstī, muiža, kuras istabu skaits jau tāpēc vien ir ievērības cienīgs, ka nav precīzi nosakāms (cipars svārstās no 18 līdz 32), ir drīzāk apgrūtinājums nekā dāvana, jo visos smagajos muižas uzkopšanas un iekopšanas darbos nākas iesaistīties arī pašiem saimniekiem.

Marijas dzīvē tie ir nepilni četri gadi līdz viņas pāragrajai nāvei 1926. gada vasarā, ko fiziskā pārpūle drīzāk veicina nekā aizkavē. Pēdējo ziemu un pavasari viņa pavada bez Anšlava klātbūtnes un palīdzības, jo 19 gadus vecais dēls atrodas Leizenes sanatorijā Šveices kalnos – arī viņam ir atklāta tuberkuloze. 

Muižas īpašnieki Eglīši nevar atļauties ārstēt divus, un vecāki, protams, izlemj par labu Anšlavam.

Ģimenē ir vēl viens dēls – pusaudzis Vidvuds. Paradoksāli, ka Viktors un Marija, abi auguši kā pastarīši savu vecāku ģimenēs Madonas pusē, aizvadīti pasaulē skoloties, dzīvot pilsētnieku dzīvi un nodarboties ar mākslu, paši pret savu gribu pusmūžā nonāk atpakaļ laukos un spiesti domāt, kā labāk apsaimniekot piemuižas zemi un vai viesnīcas "bizness" ir vai nav produktīvs risinājums.

Kāpēc 1962. gadā?

Romāns "Pansija pilī" top 1962. gadā, laikā, kad par pagātni kļuvusi ne tikai Inciema muiža, bet arī neatkarīgā Latvijas valsts. Anšlavs Eglītis tobrīd jau desmit gadus ir nodzīvojis Pasifika Palisadēs, Losandželosas piepilsētā ASV. Par tēva arestu un nāvi 1945. gadā viņš uzzina drīz pēc Otrā pasaules kara beigām.

+30 foto

Jaunā latviešu daudzsēriju filma "Pansija pilī"

Daudzsēriju filma "Pansija pilī".

1 / 30

Foto: Lauris Aizupietis

Vidvuds dzīvo Rīgā, ar dievpalīgu nav ticis nedz arestēts, nedz sodīts, tikai pieskatīts no čekas puses, tālab uz Inciema pusi pat nerādās un arī saziņa ar Amerikā dzīvojošo brāli notiek ar trešo personu starpniecību, korespondencē lietojot otros kristītos vārdus – Leons (no vārda Ļevs) un Manfrēds. Tikai 1989. gadā 

Vidvuds Anšlavam atzīstas, ka visā pēckara laikā Inciemā bijis divas reizes – vienreiz pusnaktī caurbraucot un izkāpjot dārza ceļa galā, otrreiz uz Apšenieku saimnieces bērēm, kad arī rūpīgāk apskatījies, kas palicis no vecās godības.

Kāpēc autobiogrāfiskais romāns par jaunības vasarām Inciemā top tieši tobrīd, nevis gadus piecus pirms vai piecus pēc, šodien grūti pateikt, tāda precīzi nosakāma impulsa īsti nav. Iespējams, tālab, ka tēmu loks, aizvien pieskaroties kādam laika nogrieznim no Latvijas laika dzīves, sašaurinās.

Tobrīd Anšlava Eglīša radošajā pūrā jau ir pirmie pēckara gadi Rīgā ("Ilze") un ārpus tās ("Vai te var dabūt alu"), bet līdz pašam asākajam darbam "Piecas dienas", kas skars 1940. gada notikumus Latvijā un tagadni, ir jāgaida gandrīz 14 gadi. Iespējams, liela loma ir Latvijai veltīto romānu popularitātei, un par lasītāju skaitu dzīve Amerikā jau sen viņu ir iemācījusi domāt. Trešais iemesls varētu būt vēlme sev atgādināt un daļai jaunās latviešu paaudzes pastāstīt par to radošo cilvēku loku, kas baudīja Latvijas ziedu laikus savā spēku pilnbriedā un apmeklēja Inciema pansiju nedēļas nogalēs un atvaļinājuma laikā.

Anšlavs Eglītis Amerikas Svienotajās Valstīs. 

Foto: No feisbuka lapas "Anšlava Eglīša ekspozīcija Inciemā"

Neviens mākslinieks te netiek slēpts aiz sveša vārda, grāmatā parādās gan gleznotāji Romāns Suta un Konrāds Ubāns, gan rakstnieks Edvarts Virza, gan topošais komponists Volfgangs Dārziņš, kurš tobrīd ir vien draugs un sāncensis dažādos vasaras sporta veidos, bet, protams, ir arī darbojošās personas, kas iemūžinātas vien ar vārdu.

Radošās dzīves garumā Anšlavs Eglītis bijis vērotājs, kas spēj ar vārdiem uzzīmēt gan reālistisku, rūpīgi nostrādātu portretu, gan ekspresīvu skici bieziem krāsas triepieniem.

Romānā "Pansija pilī" atrodami gan vieni, gan otri, un pats jaukākais, ka Anniņai, kas ved no Rīgas uz Inciemu govi, veltīta tikpat liela mīlestība kā Romānam Sutam, kad tas dodas makšķerēt.

"Rosība" izput uz neatgriešanos

Kad Latvijas valsts tiek atjaunota, Vidvuds un Anšlavs Eglīši līdz ar daudziem latviešiem cenšas atgūt to, kas viņiem piederējis pirms padomju okupācijas. Inciema kolhoza vietā tiek dibināta akciju sabiedrība ar gluži tikpat simbolisku nosaukumu kā savulaik kolhoziem un sovhoziem – SIA "Rosība", tāpēc vienkāršākais risinājums izrādās tēva Anšlavam atstāto mantojumu atdot Vidvudam. Par to liecina gandrīz desmit vēstules, kas ceļo no Rīgas uz Losandželosu un atpakaļ.

1992. gada 30. aprīlī Vidvuds raksta Anšlavam: "Par Inciemu ir divi varianti – saņemt kompensāciju un atteikties no tā vai kļūt par paju īpašnieku un piedalīties alus brūvēšanā un mārrutku taisīšanā. Pirmais variants pilnīgi neder, otrā mani var apšmaukt un visa būšana izputēt, tamdēļ perinu trešo, ja tas izdosies, tad būs labi." 

Trešais netiek izperēts, Vidvuds gan iegūst zināmu paju skaitu un balss tiesības valdes sēdēs, bet arī SIA "Rosība" izput uz neatgriešanos.

"Jums nav nekādas vērtības"

Rakstot monogrāfiju "Par skaisto un aplamo dzīvi. Anšlavs Eglītis" un pētot Inciema "pansijā" pavadīto laiku, no vēstures līkločiem iznira vēl kāds ceļastabs uz laika ass. Tas ir pirmais padomju okupācijas gads, kad īpašums Viktoram Eglītim tiek denacionalizēts no padomju varas puses, viņš apzinātā naivumā cenšas pierādīt, ka ir "tikai" rakstnieks, kas ar lielām pūlēm spēj apsaimniekot to, kas viņam pieder, un tad padomju varas pārstāvis, precīzāk, Latvijas kompartijas Rīgas apriņķa komitejas pirmais sekretārs Augusts Matisons, ar 1941. gada 8. maiju datētā vēstulē norāda Viktoram Eglītim, kur ir viņa vieta: "Izcelt sevi un savu ģimeni kā rakstniekus un māksliniekus attiecībā pret Padomju iekārtu Jums nav nekādas tiesības, jo kā rakstniekiem un māksliniekiem priekš darba tautas Jums nav nekādas vērtības. Jūs savās grāmatās strādniekus esiet nosaukuši par smirdoņiem, kādēļ strādnieku šķira var teikt to pašu par Jums."

Kāpēc tieši šādas pārdomas par grāmatu, kurā tik daudz jaunības degsmes, ticības un prieka ja ne mīlestībai, tad vismaz sportam un mākslai? Varbūt tāpēc, ka 

dzīvojam sarežģītā laikā, kad mēs katrs ar savu ikdienas darbu un izvēlēm pieliekam savu roku pie tā, lai mūsu valsts – brīvas un neatkarīgas, demokrātiskas un nacionālas – tagadne nekļūtu par pagātni.

Filma "Pansija pilī"

• Nākamnedēļ no 22. februāra kinoteātros Latvijā sāks demonstrēt daudzsēriju filmas "Pansija pilī" 5., 6., 7. sēriju. Bet pirmās sērijas Latvijas kinoteātros pulcējušas vairāk nekā 12 tūkstošus skatītāju. (1., 2. sēriju demonstrē no 22. janvāra, 3., 4. sēriju – no 8. februāra. Astotā – dokumentālā sērija – speciālos seansos būs skatāma pēc 22. februāra.) Filma tiek demonstrēta vairāk nekā 100 dažādās izplatīšanas vietās Latvijā, to var arī noskatīties ārpus Latvijas "vimeo.com" platformā.
• Filma veidota pēc rakstnieka Anšlava Eglīša populārā romāna "Pansija pilī" motīviem, un tajā attēloti vienas vasaras notikumi, dzejniekam Viktoram Eglītim dāvanā no valsts 20. gadsimta 20. gados saņemot vācbaltu baronam piederējušu nolaistu un izdemolētu 150 gadus vecu muižu.
• Vēsturiskos romāna varoņus filmā atveido daudzi pazīstami Latvijas aktieri: Gundars Āboliņš, Rihards Zelezņevs, Guna Zariņa, Vilis Daudziņš, Kaspars Znotiņš, Juris Strenga, Dana Bjorka, Dace Eversa, Lāsma Kugrēna, Olga Dreģe, Jānis Jarāns, Alise Dzene, Kaspars Dumburs, Artūrs Skrastiņš, Jēkabs Reinis, Gatis Maliks, Inese Kučinska u. c.
• Filmai ir septiņas aktierkino sērijas, kuru režisori ir Andis Mizišs, Marta Elīna Martinsone un Dāvis Sīmanis. Dokumentālās sērijas režisors ir Gints Grūbe. Filmas operators ir Andrejs Rudzāts, scenāristi Tabita Rudzāte un Ivo Briedis, galvenā māksliniece Kristīne Jurjāne, mākslinieks Jānis Kalniņš, grima māksliniece Ilze Trumpe, kostīmu mākslinieces Kristīne Jurjāne un Rūta Kuplā, producenti Inese Boka-Grūbe un Gints Grūbe. Filma veidota filmu studijā "Mistrus Media".