Latvijas kinoteātros no piektdienas, 6. marta, skatāma pašmāju režisores Alises Zariņas otrā pilnmetrāžas filma "Nospiedumi".

Tās galvenā varone, Ievas Segliņas atveidotā Līva, risina samezglotās attiecības ar tēvu, kurš, smagi slims, nonāk Rīgas daudzprofilu slimnīcā. Līvā svešādā situācija atraisa neizrunātas sāpes un ļauj vaļu traumatiskās pieredzes atblāzmām, kas būs saprotamas daudziem postpadomju telpā dzīvojušajiem. Lomās satiksim gan kino aktierus, kuri īstajā dzīvē ir radinieki, gan amatierus brīvprātīgos, gan jaunāko filmas dalībnieci, piecgadīgo Ēriku Vilisoni.

Kāds ir "Nospiedumu" rašanās stāsts?

A. Zariņa: Man tuvs cilvēks nokļuva šajā slimnīcu vidē, pasliktinoties veselībai, un daudz ir ņemts no tā. Arī man tīri cilvēciski pieredze kā tuviniekam bija grūta, smaga un haotiska. Rakstītājs vai, precīzāk, pierakstītājs manī šo pieredzi reģistrēja. Dažādās epizodēs atklājās situāciju traģikomiskums, un, šķiet, man galvā jau veidojās mazas piezīmes. Ņemot vērā to, ka šī pacienta tuvinieka pieredze ir diezgan vientuļš process, man kaut kā šķita, ka šis ir kaut kas tik universāls, par ko līdz šim maz esmu zinājusi. Tiklīdz par to sāku runāt ar citiem, sapratu, ka tam gājusi cauri liela daļa cilvēku. Vismaz spēlfilmas formātā nebiju redzējusi, ka kāds šo pieredzi izklāstītu. Laikam no tā veidojās manas filmas kodols.