"Starp divām tautām, divām valstīm, šķiet, ir bezdibenis," spriež ukraiņu pasniedzējs un tulkotājs Vladislavs Žurba, runājot par latviešu un lietuviešu attiecībām. 

Jau vairāk nekā desmit gadus viņš dzīvo Kauņā un lietuviešu valodu sauc gandrīz par savējo. Tagad viņš mācās latviešu valodu un cer jauniegūtās zināšanas izmantot tulkošanas darbā, būvējot tiltus starp tautām un valodām.

Ukraiņu tulkotājs, valodnieks un pasniedzējs Vladislavs Žurba kopš 2014. gada dzīvo un strādā Lietuvā. Šoziem viņš uzsāka dalību Starptautiskās Rakstnieku un tulkotāju mājas Ventspilī tulkotāju programmā. Tā paredzēta tulkotājiem, kuri vēlas strādāt ar latviešu valodu, un Žurba tajā piedalās ar Ziemeļvalstu Ministru padomes atbalstu.

Viņš latviešu valodu mācījies jau studiju laikā Viļņas Universitātē pirms 12 gadiem, bet vēlāk nav sanācis šo valodu praktizēt, tādēļ tā piemirsusies. Latviešu valodas gramatika viņam, kā jau valodniekam, vēl aizvien ir diezgan saprotama, taču jāpapildina vārdu krājums. "Runāsim lēni," viņš pašā intervijas sākumā smejoties brīdina un teju stundu garo intervijas laiku runā latviešu valodā, rūpīgi piemeklējot vārdus.

Starp valodām un valstīm

Vladislavs Žurba Ukrainā audzis starp divām valodām – krievu un ukraiņu. Krievu valoda viņam ir mātes valoda, tajā viņi ģimenē sarunājas joprojām. Studējis slāvu valodas Kijivas Valsts universitātē, pēc tam Baltkrievijas Zinātņu akadēmijas Baltkrievu valodas un literatūras institūtā. 2014. gadā nolēmis doties studēt baltu valodas Viļņas Universitātē. Fakts, ka no Ukrainas viņš aizbraucis tajā pašā gadā, kad Krievija anektēja Krimu, esot sakritība. Savukārt 2022. gada februārī, kad Krievija sāka pilna mēroga iebrukumu viņa dzimtenē, Žurba dzīvoja Kauņā un vispārizglītojošajā skolā mācīja angļu un krievu valodu. Iebrukuma laikā viņš piedzīvojis šoku un apmēram nedēļu nespējis strādāt. "Man nepatīk politika, bet saprotu, ka tagad bez politikas cilvēks nevar dzīvot. Manā uztverē valoda un politika ir divas atšķirīgas lietas, un man ļoti negribas tās jaukt.