Čigāni gan saka – kaut tu lepns paliktu, bet mums lepnums ir vajadzīgs.

Par ko stāstīs jūsu jaunais klavierkoncerts Liepājā?

Z. Liepiņš: Ja ļoti meklētu nosaukumu, tad teiktu, ka tas ir pašportrets, iespējams, kāds skaņās sadzirdēs gan manas labās, gan sliktās rakstura īpašības.

Ja šoruden būtu jāapraksta mūsu tautas pašportrets, kādu to redzat?

Tas ir nedaudz dīvains, bet negribētu domāt ko nepiedienīgu par tautu. Mēs paši esam tauta. Jāsaka gluži kā Blaumanim: "Mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods." Es esmu mūsu tautas sastāvdaļa, un mēs visi esam vienādi.

Grūtos brīžos latvieši spējuši rast kopību, arī lemt būt saimniekiem savā zemē. Vai esam kaut kā palaidušies?

Katrreiz situācija mainās, mainās arī apstākļi, kuru dēļ tas vēsturiski notiek. Dialektika nosaka, ka attīstība notiek pa spirāli, nonākam tajās pašās vietās, kur jau esam bijuši, tikai citā pakāpē, tā ir klasika. Acīmredzot šī atkārtošanās pašlaik vēl nav sasniegusi tādu kumulatīvo spriegumu, lai kaut kas sprāgtu. Cits jautājums – vai tas brīdis vispār var pienākt, varbūt vienkārši eksistē kāds savienojums, kurš vairs neiztur spriegumu. 

To pretekli gan negribētos pieminēt, tomēr tas bija Ļeņins, kurš par revolucionāro situāciju teica – tā iestājas, kad augšas vairs nevar un apakšas vairs negrib dzīvot pa vecam. 

Nesaku, ka šāds brīdis ir pašlaik, bet varam nonākt pie stāvokļa, kad cilvēku pacietības mērs ir pilns.