Jau šajās brīvdienās, desmito gadu pēc kārtas, Valmiera pārvērtīsies par teātra galvaspilsētu, kur gravas, sporta laukumi, pat katla māja kļūs par skatuvi jaunuzvedumiem. Par to, kas sagaidāms festivāla desmitajā gadā, kā arī par Latvijas teātra nozares virzību kopumā, "Latvijas Avīze" sarunājās ar festivāla vadītāju – režisoru un scenogrāfu Reini Suhanovu.

Šā gada festivāla tēma ir laiks. Ko jums pašam izsaka šis vārds?

R. Suhanovs: Es strādāju ar laiku. Kā režisors vai scenogrāfs veidoju izrādes, tā ir unikāla pasaule, kas pastāv konkrētā laika ietvarā. Piemēram, izrāde ilgst divas stundas, un šo laiku es varu pilnībā kontrolēt. Tā, manuprāt, ir viena no cilvēka lielajām vēlmēm – kontrolēt laiku. Taču laika plūdums ir nenovēršams, tas ir fenomens pats par sevi. Kad nāk jubilejas, gribas atskatīties uz aizvadīto. Arī šā gada festivālā esam iekļāvuši vairākus veidus, kā reflektējam par pagātni, piemēram, būs fotoizstāde ar dažādiem mirkļiem no iepriekšējiem gadiem. Dažas izrādes tiek atjaunotas, citas vēlreiz parādītas. Ir arī mākslas izstāde, kurā piedalās tie mākslinieki, kas veidojuši festivāla vizuālo identitāti. Tāpat būs dokumentāli objekti un izstādes, kuras radījuši festivālu dalībnieki no citiem gadiem.

Tā ir arī saruna par šodienu, par tagadni, par kopā būšanu un svinēšanu.