Uz šo interviju aicināt profesoru, valodnieku un tulku Andreju Veisbergu mani pamudināja nesens gadījums otrā pasaules malā.

Jamaikas parlamenta priekšsēdētāja kādai deputātei aizrādīja, ka viņa runā "kroplā angļu valodā" ("broken English"), kaut gan viņa runāja vietējā kreoliskajā valodā, ko lieto lielākā daļa valsts iedzīvotāju. Kas nosaka to, ka viena valoda ir oficiāla, literāra, cienījama, cita – kropla?

Profesors Veisbergs savos spriedumos atturas no kategorisma, kā pats par sevi saka – savā būtībā ir konservatīvs pēc ievirzes, bet liberāls individuālos gadījumos. Arī Saeimā vairākkārt pieredzēts kas līdzīgs – daži deputāti nodevuši zvērestu latgaliski, vienā reizē toreizējā 12. Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa pat negribēja zvērestu pieņemt, bet parlamentāriešu vairākums uzskatīja citādi. Un mēs taču neteiksim, ka runāt latgaliski ir kā kropļot latviešu valodu.

Profesora kungs, kā jūs komentējat šo situāciju Jamaikā, kas sasaucas arī ar situāciju Latvijā?

A. Veisbergs: "Kropls", protams, nav labs vārds valodas raksturojumam. Tiesa, Endzelīnam tas patika, bet es tādu vispār nelietotu. Endzelīns savā laikā kā kroplu raksturoja vārdu "ēdnīca", jo tur kaut kas esot no krievu valodas. Izskaņa "nīca" tiešām nāk no krievu valodas, bet vai tāpēc ir ļauna?

Bet atgriezīsimies pie Jamaikas. Angļu vārds "broken" arī ir maigāks par "kroplu", varētu teikt, "lauzīta" valoda. Jamaikas oficiālā valoda ir angļu valoda, un tas, ka visa tauta savā starpā runā kreoliskā vai dīvainā angļu valodā, nemaina to, ka oficiālās situācijās būtu jālieto oficiālā jeb valsts valoda ar pareizu izrunu un konstrukcijām. Pārmetumu var saprast. Līdzīgi pie mums bija diskusijas par Saeimas zvērestu latgaliešu dialektā un nule arī par ziņām Latvijas Radio perfektā latviešu valodā bez sveša akcenta.