Diskusija: Vai Latvijas aktieri ir privileģēti?

Pēdējā laikā teātra sabiedrībā satraukumu raisījusi Dailes teātra direktora Jura Žagara ierosme aktieriem noteikt terminētos darba līgumus.

Intervijā ziņu aģentūrai LETA viņš paudis, ka beztermiņa aktieru darba līgumi vairs nav atbilstoši situācijai, jo aktiera darbs un profesija pieprasa zināmu projekta statusu.

Tam piekritis arī Latvijas Teātra darbinieku savienības vadītājs, bijušais Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis, kurš 29. septembra LTV raidījumā "Kultūršoks" skaidroja, ka problēma esot saistīta ar to, ka pienāk zināms brīdis, kad "diemžēl kāds no aktieriem nav konkrētai institūcijai vajadzīgs".

Skaidrs, ka jau kopš 90. gadiem iesakņojusies beztermiņa aktieru darba līgumu sistēma ir pelnījusi izvētīšanu, tomēr tikpat skaidrs, ka tas nevar notikt, kamēr nav nodrošināta otra puse – pietiekami biezs sociālais spilvens aktieriem, kuri varētu no tā ciest.

Kāda sistēma ir citviet Ziemeļeiropā? Vai tiešām aktieri Latvijā līdz šim bijuši privileģētā stāvoklī? To "Kultūrzīmes" centās uzzināt, aptaujājot profesionālo aktieru pārstāvjus Somijā, Igaunijā un Lietuvā.

Igaunija: ilgtermiņa līgumi un brīvmākslinieki

"Lielākā daļa zināmāko aktieru joprojām ir štata aktieri valsts un pašvaldību teātros. Daži no aktieriem, turklāt tie, kuri ir slavenākie un pieprasītākie, ir ārštata darbinieki," "Kultūrzīmēm" stāstīja Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijas Skatuves mākslas nodaļas vadītājs Marts Koldits. 

Igaunijā gan daudz diskutējot par arvien sarūkošo finansējumu kultūrai un tiekot spriests, vai netiek izglītoti pārmērīgi daudz aktieru, taču šajā jautājumā teātra profesionāļu viedokļi neesot vienprātīgi. 

Piemēram, M. Koldits uzskata, ka tā nav tiesa, viņš nezinot nevienu citu profesiju, kurā nodarbinātība, pat uzreiz pēc augstskolas absolvēšanas, tuvotos simt procentiem.

Marts Koldits.

Foto: Foto no privātā arhīva.

Igaunijā aktiermākslu māca divās iestādēs – Tallinā un Vīlandē. Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmija ik divus gadus sagatavo 14 studentus, bet Tartu Universitātes Vīlandes Kultūras akadēmiju katru gadu absolvē astoņi līdz desmit jaunie aktieri. Vienā no lielākajiem teātriem valstī – Tallinas pilsētas teātrī – patstāvīgi strādājot 32 aktieru trupa. Bet, piemēram, 16 000 iedzīvotāju lielajā Rakverē teātrī pastāvīgi spēlējot 17 aktieri, un tā problēma neesot aktieru trūkums, bet gan mazāko teātru nepietiekamais finansējums: "Valsts piešķirtais finansējums teātrus uztur ar ierobežotu budžetu, tāpēc nav iespējams pieņemt vairāk cilvēku pastāvīgā darbā. Acīmredzami pieaugošs aktieru skaits emigrē uz valsts centru, tur vairāk pieejams arī ārštata darbs." Arī Igaunijas vecākajā profesionālajā teātrī "Vanemuine" Tartu, kuram šogad aprit jau 154. sezona, šobrīd strādājot 25 aktieri. 

Teātrī runāts, ka dažkārt par brīvām vakancēm jautājot pat pāris reižu nedēļā, bet neesot nevienas brīvas vietas, kaut arī teātra vadītāji labprāt pieņemtu darbā vairāk aktieru.

"Vanemuines" izrādēs gan bieži piedaloties arī viesaktieri – brīvmākslinieki.

Gluži kā Latvijā, arī Igaunijā daudzi aktieri ar ilgtermiņa līgumiem piesaistīti tikai vienam teātrim, bet daudzi, īpaši pēdējos gados, apzināti esot palikuši par brīvmāksliniekiem.

Igaunijā pieejamā aktiermākslas izglītība ir kvalitatīva, uzsver Marts Koldits, jo tā ļauj studentiem īstenot arī dažādus blakus projektus, turklāt absolventiem nav problēmu strādāt profesijā: "Igaunijas teātra skatuves mākslinieciskā un institucionālā daudzveidība ir atbilstoša mūsu valsts iedzīvotāju skaitam. Turklāt – Igaunijai vajadzīgas abas aktieru augstskolas, jo programmu atšķirība ir būtiska, un mākslas jomā, lai novērstu stagnāciju un nodrošinātu pastāvīgu attīstību, sacensība ir nepieciešama."

Lietuva: daudz pastāvīgu un ilgtermiņa līgumu

Lietuviešu ievērojamais režisors Eimunts Ņekrošus senā intervijā reiz teicis, ka teātri nevajagot analizēt: "Teātris ir teātris. To varētu iespiest kaut kādā rāmī, bet tad tā kļūtu par teoriju, un es esmu pret teorijām. Teātris ir spontāns – vienu brīdi tas piedzimst, otru jau mirst; tām jābūt skaņām un smaržām. To nevajadzētu apspriest lieliem vārdiem."

Pēc Lietuvas Kultūras ministrijas statistikas, Lietuvā darbojas trīs lielie valsts nozīmes nacionālie teātri – Lietuvas Nacionālais operas un baleta teātris, Lietuvas Nacionālais drāmas teātris un Kauņas Nacionālais drāmas teātris. Vēl desmit teātri ir valsts pārvaldībā, astoņi ir pašvaldību teātri, ir arī daudzi neatkarīgo projektu teātri. Lielāko finansējuma daļu teātri iegūst no Kultūras ministrijas un citiem valsts kultūras finansējuma fondiem, pašvaldību līdzfinansējums kopumā ir tikai 15% apmērā.

Monika Jašinskaite.

Foto: Foto no privātā arhīva.

Kā pastāstīja lietuviešu teātra zinātniece Monika Jašinskaite, visos valsts pārvaldījuma teātros ir samērā lielas pastāvīgās aktieru trupas, piemēram, Kauņas Nacionālajā drāmas teātra trupā pastāvīgi strādā 33 aktieri, mēdz būt arī viesaktieri. 

Pēc Lietuvas likumiem, ja darba līgums ticis vairākas reizes pagarināts, tas iegūst ilgtermiņa līguma statusu un nav laužams, līdz ar to visos valsts finansētajos teātros aktieri ir pastāvīgā un ilgtermiņa darbā. 

Pašvaldību teātros situācija esot līdzīga, darbojoties tikai viens pašvaldības teātris, kurā aktieri nestrādā ar pastāvīgu darba līgumu, bet balstoties uz projektiem. "Domāju, ka lielākā daļa Lietuvas lielo teātru aktieru ir nodrošināti ar beztermiņa darba līgumiem mūža ilgumā," pieņēma zinātniece. "Protams, paši aktieri gan no tiem var atkāpties."

Vēl Lietuvā, līdzīgi kā citviet, ir arī neatkarīgo teātru kompānijas, kas aktierus pieņem darbā tikai uz konkrētām izrādēm. Piemēram, Klaipēdas jaunatnes teātrī visi aktieri esot brīvmākslinieku statusā, kaut arī teātrī strādājot jau gadiem, tiesa, ar, kā teic Monika Jašinskaite, "labiem darba līguma nosacījumiem", kuri atkārtojoties no reizes uz reizi. Tajā pašā laikā arī dažiem neatkarīgo teātru aktieriem esot noslēgti pastāvīgi darba līgumi.

Pastāvīgajam darbam mūža garumā gan esot arī ēnas puses – vairākumam aktieru algas nav augstas un, lai gan šis ilgtermiņa darba līgums dod zināmu ekonomisko drošību, aktieri tomēr mēdzot no teātra aiziet un uzsākt citu karjeru: "Viņi izlemj, ka pietiek strādāt par mazu samaksu. Īpaši vecākajiem aktieriem vēl arī trūkst lomu. Esmu dzirdējusi, ka lielie teātri jautājumu par aktieru arvien sarūkošo lomu skaitu cenšas risināt iespējami maigi un draudzīgi, abām pusēm izdevīgi, neko neesmu dzirdējusi par kādiem skandāliem."

Lietuvā gan esot vēl kāda cita problēma – jau vairāk nekā 10 gadus režisori sūdzoties, ka ļoti grūti sastādīt mēģinājumu grafiku, jo papildu darbus mēdzot strādāt pat aktieri ar pastāvīgu līgumu, 

piemēram, gan šovbiznesā, gan kino, gan arī neatkarīgajos teātros, un "lielā" teātra darbs paliekot ēnā, pat esot uzskatāms par darbu "brīvajā laikā". Īpaši tas esot sarežģīti lielajiem uzvedumiem, kuros iesaistīts liels aktieru skaits. Pēc Monikas Jašinskaites domām, viens šīs problēmas iemesls slēpjas neatkarīgo teātru repertuārā – tas ir interesantāks, aizraujošāks, turklāt bieži arī labāk apmaksāts: "Situācija sāk uzlaboties tikai pēdējos gados, tagad sāk mainīties fiansējuma modeļi. Ilgus gadus valsts finansētajos teātros izrādes nebija tik interesantas kā neatkarīgajos teātros. Turklāt – brīvmākslinieka darba samaksa ir ļoti motivējoša, jo neatkarīgie teātri maksā nevis mēnešalgu, bet noteiktu samaksu par katru nospēlēto izrādi."

Somija: brīvmākslinieku algas daudzkārt augstākas

"Pat nevarēju iedomāties, ka Latvijā vēl joprojām pastāv darba līgumi mūža garumā. Somijā šī prakse tika izbeigta pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā," sarunā ar "Kultūrzīmēm" nedaudz izbrīnījās Somijas Aktieru savienības priekšsēdētājs Antti Timonens.

Antti Timonens.

Foto: Foto no privātā arhīva.

Somijā esot četru veidu teātri – mazākā grupa ir privāti, neatkarīgi teātri, kuri nesaņem nekādu regulāru valsts vai pašvaldību finansējumu. Tad seko teātri, kurus finansē Kultūras ministrija kopā ar pilsētu. Šo grupu pārstāv arī Somijas Nacionālais teātris, kurš, lai gan pieder privātai kompānijai, saņem valsts finansējumu ar pašvaldības atbalstu. "Tad vēl ir diezgan līdzīgas sistēmas teātri, tā, piemēram, teātris, kurā strādāju arī es pats – Helsinku pilsētas teātris, kuru daļēji subsidē Helsinku pilsēta." Tad vēl ir teātri, kurus pilnībā finansē kāda no pilsētas institūcijām, piemēram, Jiveskiles teātris.

Tātad lielākā atšķirība – vai teātris pieder kādai organizācijai vai arī ir tiešā pašvaldības pārvaldījumā, turklāt galvenā atšķirība ir finansējuma sistēmā – 

ja teātris pieder pilsētai, tad, pēc likuma, Somijas valsts vai pilsētas pilnībā finansētajiem teātrim nav paredzēta peļņa, tātad jābūt sabalansētiem izdevumiem un ienākumiem. 

"Tas nozīmē, ja teātris augsta apmeklējuma gadījumā par biļetēm iegūst papildu peļņu, tad teātris šos ienākumus nevar paturēt un nauda nonāk kopējā pilsētas vai valsts budžetā. Tādējādi, ja gadās slikts gads, šī veida teātrim nav aizsardzības mehānisma. Tie teātri, kurus dibinājušas biedrības vai cita veida kompānijas, arī saņem valsts vai pašvaldības fiansējumu, bet ir neatkarīgāki, viņi savu peļņu var paturēt kādiem citiem projektiem vai segt izdevumus gadā ar sliktākiem ienākumiem. Slikts piemērs situācijai ar pilsētai pilnībā piederošu teātri pašlaik noticis Jiveskilē, jo, tā kā pati pilsētas ekonomika nokļuvusi sliktā situācijā, arī teātrim jāsamazina ierastie izdevumi, jātaupa līdzekļi.

Gandrīz 96% aktieru esot Somijas Aktieru savienības biedri, kopumā darba spējīgā vecumā ir ap 1300. Trīs simtiem no viņiem vismaz uz gadu esot noslēgti pastāvīga vai daļēji pastāvīga darba līgumi, no kuriem varbūt kādiem 200 tie noslēgti par darbu mūža ilgumā. Visi pārējie, ap tūkstoš aktieru, esot brīvmākslinieki, tātad saņem atalgojumu tikai tad, kad strādā. Pēc Somijas Aktieru savienības ziņām, ikvienā teātrī, kurš saņem valsts vai pilsētas fiansējumu, esot zināms daudzums pastāvīgo aktieru. Piemēram, Somijas Nacionālajā teātrī ir 20 aktieru, kuri strādā pastāvīgu darbu un aptuveni tikpat – 20 – brīvmākslinieku. Helsinku Pilsētas teātrī strādā 43 pastāvīgo aktieru un trīs dejotāji, katru gadu teātra vadība darbam piesaistot arī ap 120 līdz 160 brīvmākslinieku. 

"Nav tieša likuma, kas aizliegtu vai atļautu no darba atlaist aktieri, kuram ir ilgtermiņa darba līgums, bet, ja rodas kādas problēmas, tās mēģina risināt. 

Ja tās saistītas ar pārmērīgu alkohola lietošanu, tad darba devējam ir tiesības šo darbinieku atstādināt no darba, tas nav viegli, bet likumā paredzēts. Savukārt, ja aktierim izrādēs trūkst lomu, šis jautājums tiek risināts, turklāt tai nevajadzētu būt aktiera problēmai – ja aktieris vēlas un spēj strādāt, tad režisoram ir jārūpējas par piemērotām lomām," uzsver Antti Timonens. "Nav pieņemami, ka režisoram tiek piešķirta vara, ar kuru aktieri strādāt un ar kuru ne. Režisora un vēl jo vairāk teātra direktora pienākums ir nodrošināt visas trupas darbu."

Pirms kādiem 30 gadiem arī Somijā notikusi diskusija par aktieru darba līgumiem, un, pēc Antti teiktā, laikam jau teātru vadītāji no vienas puses labprāt tik tiešām vēlētos darbā pieņemt arvien mazāk pastāvīgo darbinieku un arvien vairāk brīvmākslinieku, kuri strādātu tikai projektiem. Tomēr tā nenotiekot, jo brīvmākslinieku atalgojums esot daudzkārt augstāks par pastāvīgo aktieru mēnešalgu, tas gluži vienkārši esot finansiāli neizdevīgi. Jauno aktieru atalgojums Somijā ir 2700 eiro, kas tur ir zema alga. "Pastāvīga aktieru trupa teātrim ir ļoti liela vērtība, mēs pazīstam viens otru, zinām, kā kopā strādāt. Protams, mūsu trupā labi var iekļauties arī daži jauni aktieri, bet diezgan sarežģīti būtu nolīgt aktierus tikai vienam projektam. Manuprāt, lielākā daļa somu ir apmierināti ar esošo situāciju, ar to apmierināta ir pat teātru vadība," teic Antti Timonens.