Pēdējos mēnešos Latvijas kino nozares jaunumi teju katru dienu tiek iezīmēti ar kādu jaunu stāstu par Kaķa ceļu pasaulē. Arī, noritot "Latvijas Avīzes" sarunai ar ievērojamo kinokritiķi Dairu Āboliņu un runājot par pagājušā gada kino bagātībām un kritiķes vērtējumu, protams, saruna vijās ap "Straumi".

Sākotnēji gan sarunas iemesls bija kinokritiķes, kinopētnieces, scenāristes un kinoprogrammu kuratores Dairas Āboliņas saņemtais Ministru kabineta Atzinības raksts "par ilggadēju un nozīmīgu ieguldījumu Latvijas kinokultūras veidošanā, kinoizglītības veicināšanā, Latvijas un pasaules kinovēstures un šodienas vērtību popularizēšanā".

Vakar "Straume" saņēma "Zelta globusa" balvu kā labākā pilnmetrāžas animācijas filma, tādējādi kļūstot par pirmo Latvijas filmu, kas jebkad izpelnījusies "Zelta globusa" nomināciju un arī balvu. Par "Straumes" panākumiem var lepoties bezgalīgi, bet kas vēl sagādājis prieku no pagājušā gada Latvijas kino ražas?

D. Āboliņa: Savā ziņā šo Latvijas kino plūsmas gadu varētu vērtēt seriālu izlaišanas zīmē, jo publika saņēma veselus četrus šeit veidotus seriālus. Jāpiebilst, ka to finansējuma pamatā bija Eiropas nauda. Eksperimentālā kārtā tie viens pēc otra parādījās arī uz lielajiem ekrāniem un tam līdzīgu atceros vien no bērnības, kad bija jāstāv rindā, lai noskatītos seriālu "Ilgais ceļš kāpās". Protams, tas bija gluži kā dopings, tomēr jāatzīst –  ja "Pansija pilī" bija pārsteigums un labāko aktieru salūts, pārējiem seriāliem publikas atsaucība bija jau mazāka. Pēc "Pansijas pilī" klajā nāca "Padomju džinsi", kas ieguva vislabāko starptautisko rezonansi, tos noskatījās uz ekrāna un ar lielu prieku joprojām skatās platformā "Go 3". Vēlāk nāca vēl divi, no kuriem "Dumpis" nebija gluži tas, ko vismaz es gaidīju. Savukārt seriāls "Asistente", kas, lai gan ļoti neviennozīmīgs, palika labu ideju un iesākuma līmenī, bija radies ar brīnišķīgiem dzinumiem, no kuriem būtu varējuši izaugt lielāki koki un krūmi. 

Tas tiešām bija vesels seriālu bums, cilvēkiem bija interesanti pamēģināt skatīties daudzsēriju filmu uz ekrāna, vienlaikus pierādot, ka auditorija tomēr nav gatava pārcelties uz dzīvi kinoteātrī tāpēc vien, ka tur rāda daudzsēriju filmas,