No ceturtdienas, 13. marta, kinoteātros visā Latvijā izrādīs režisora Armanda Zača filmu "Mūžīgi jauni". Režisoram un scenāristam Armandam Začam "Mūžīgi jauni" ir pirmā pilnmetrāžas spēlfilma, tomēr Začs ir jau labi pazīstams ar darbiem dokumentālajā kino un īsmetrāžas filmām, turklāt apliecinājis sevi arī kā talantīgs montāžas režisors – saņēmis divas nacionālās kino balvas "Lielais Kristaps" par montāžas režiju: dokumentālajā filmā "Spiegs, kurš mans tēvs" (2019) un spēlfilmā "Janvāris" (2022). 

Starp Armanda Zača jaunākajām filmām ir kopdarbs ar klasiķi Ivaru Selecki "Turpinājums. Pieaugšana" (2024) un "Klātbūtne" (2020), kopā ar režisori Lieni Lindi veidotā dokumentālā filma, kas 2020. gadā ieguva "Lielo Kristapu" par labāko dokumentālā kino režiju. 2023. gadā Armanda Zača īsmetrāžas spēlfilma "Resistance is Futile" saņēma "Lielo Kristapu" kā labākā spēles īsfilma.

Filmas "Mūžīgi jauni" radošajā komandā ir producente Alise Ģelze, operators Ēriks Pollumā (Igaunija), filmas mākslinieks Aivars Žukovskis, kostīmu māksliniece Berta Vilipsone-Ieleja, grima māksliniece Santa Sandule, komponists Toms Auniņš, skaņu režisors Ernests Ansons un montāžas režisors Jorgos Zafeiris (Grieķija).

Filmas stāsta centrā ir divdesmitgadnieku draugu grupa, kas joprojām nav atradusi savu vietu pasaulē. Kad Ieva un Alekss kļūst par vecākiem, viņu tuvākie draugi pamazām savstarpēji atsvešinās, aizsākot trakulīgu ceļojumu pretī briedumam. Atklājas visas savā ziņā līdzīgās un vienlaikus tik atšķirīgās draugu grupas pieredze.

Armand, kāda ir sajūta pirms pirmizrādes?

A. Začs: Kā vienmēr dīvaina, jo man filmas pirmizrāde jau ir notikusi. Tas tests ir, kad sēdi ar dažiem grupas biedriem pustukšā kinoteātrī un pirmo reizi noskaties filmu uz lielā ekrāna. Sajūta bija laba. Liekas, godam padarīts darbs. Bet 

pirmizrādē tu vairāk klausies, kā elpo cilvēki, mēģini redzēt viņus un reakciju uz filmu.

Kāpēc pirmajai pilnmetrāžas spēlfilmai izvēlējāties tēmu par savu paaudzi?

Vienmēr gandrīz neapzināti nonāku pie tajā brīdī vai laiciņu iepriekš aktuālā pašam savā dzīvē vai apkārt redzētajā. Tā bija gan ar debiju dokumentālajā kino, kad gadu pēc dēla piedzimšanas filmā "Klātbūtne" sāku pētīt, kā klājas grūtniecēm un jaunajām māmiņām, gan citiem darbiem. Arī filma "Mūžīgi jauni" nāca ļoti organiski, man pašam piedzīvojot līdzīgu sajūtu kā dažiem filmas varoņiem, kad viņi kļūst par vecākiem un it kā izkrīt no sava draugu loka, un paskatās uz tā "tusiņiem" no malas. Tas arī bija iegansts uzrakstīt scenāriju un radīt filmu par savu paaudzi.