Par sietiņu uz mietiņa sporta žurnālista Gunāra Jākobsona atmiņu grāmatā (1) tēlaini nosaukts mikrofons, ar kuru pavadīti kopā 70 gadi, vadot sporta reportāžas, radio un televīzijas raidījumus, sarīkojumus, kā arī dziedot un spēlējot mutes harmonikas. jubileja nosvinēta, tomēr darbu radio viņš neliek malā. Gribot vēl sagaidīt Latvijas Radio simtgadi – notikums jau nākamgad, tāpat kā paša 90. dzimšanas diena, taču tagad svarīgākais – Parīzes olimpiskās spēles.

Ko tu leģendai padarīsi, nospriežam ar kolēģiem, kad par mūsu iepriekš aizrunāto ierašanos Tūjas vasarnīcā Gunārs Jākobsons izskatās pagalam izbrīnīts. Kā vēlāk izrādās, vainīgs tālrunis, kuru atstājis Rīgas dzīvoklī. Neko darīt, leģenda, kā aprakstos par apaļo darba jubileju viņu nosaucis ne viens vien izdevums, velk goda drānas un ļaujas gan fotosesijai, gan sarunai.

Kāda ir sajūta – būt leģendai?

Nekāda. Tas var atstāt iespaidu, ja tev ir divdesmit gadu, bet manā vecumā, paldies Dievam, "leģenda" neko neizsaka. Ir daudz svarīgākas lietas. Svarīgākais cilvēkam ir bērni, mazbērni – viss pārējais ir spička, jo būtiski, kas paliek pēc mums.

Daudzi gaidīt gaida, kad tiks pensijā, bet jūs joprojām, kā pats sakāt, šiverējat pa radio. Vai nav gana strādāts?

To man jautāja dēls pirms gadiem trīsdesmit. Tēti, kad tu beigsi? Jau tolaik nevarēju viņam atbildēt. Ka nostrādāšu septiņdesmit gadus, izklausās absolūti ireāli!

Cik neesat komentējis sportistu rekordus, kazi, laiks arī pašam ar septiņdesmit gadiem pie mikrofona ierakstīties Ginesa rekordu grāmatā.

Būs jau papīri jāiesniedz. Mēs ar Maestro [Raimonds Pauls] strīdamies, kurš no mums agrāk sāka strādāt radio.

Vienu rekordu esat sasniedzis ātrrunā – 300 vārdu minūtē, pieci – sekundē! Kā to varējāt uztrenēt?

Lielā mērā izmantojot vecos, labos ātrrunas vingrinājumus – mazā Alma rasā bradā un tā tālāk – un ar lasīšanu, trenējot ātrrunu, mainot tempus. Ļoti daudz strādājot, arī izdevās uztrenēt.