Latvijas "Enerģētikas stratēģijas līdz 2050. gadam" pieņemšana izraisījusi zināmu viļņošanos gan sabiedrībā, gan enerģētikas profesionāļu aprindās. Sarunā ar Vēja enerģijas asociācijas (VEA) izpilddirektori Katrīnu Duku-Gulbi vērtējam tās plusus un mīnusus. 

Kā nozare vērtē "Enerģētikas stratēģiju līdz 2050. gadam"? Vai šis nebūs kārtējais plānošanas dokuments, kuram pēc kāda laika izrādīsies, ka ir ļoti maz kas kopīgs ar realitāti?

Katrīna Duka-Gulbe: Enerģētikas stratēģija Latvijai bija nepieciešama jau pirms vairākiem gadiem. Tas, ka valstij jau agrāk nav bijis stratēģiska redzējuma, rīcībpolitikas un konkrēta plāna par vēja parku un atjaunojamo energoresursu attīstību, tos sabalansējot ar ekonomiskajām, apkārtējās vides un iedzīvotāju interesēm, ir novedis pie sabiedrības negatīvās attieksmes. Ir izveidojusies pretruna – mēs it kā ejam Zaļā kursa virzienā, bet, kolīdz saprotam, ko tas īsti nozīmē, saskaramies ar pretestību. Tas lielā mērā ir tādēļ, ka pārāk vēlu sākām plānot un skaidrot sabiedrībai. Ir skaidrs, ka ar stratēģiju mēs enerģiju nesaražosim. Viss ir atkarīgs no tā, kā tā tiks īstenota, kāda būs sadarbība visu iesaistīto ministriju starpā, jo šis ir starpnozaru dokuments. Pieļauju, ka stratēģija laika gaitā arī mainīsies.

Stratēģija paredz, ka ar atjaunīgajiem energoresursiem 2050. gadā tiks saražoti 7,5 gigavati (GW) elektroenerģijas, tostarp atkrastes vēja elektrostacijās (VES) viens gigavats, bet sauszemes VES – 4,4 GW. Vai tas ir reāli sasniedzams mērķis?