Teikā, starp Brīvības un Biķernieku ielu, daudzstāvu māju viducī omulīgi iekārtojusies un saimnieko "Jāņa Aldermaņa dārzniecība". 

Laikā, kad vairumtirdzniecības ziedu bāzes ar importēto produkciju ir izkonkurējušas nelielos puķu veikalus, tā pamatā fokusējas uz podu puķu un stādu audzēšanu, kā arī dažādu Latvijas pašvaldību apzaļumošanu. "Cilvēki vēlas pilsētvidē veidot zaļas oāzes apkārtējā vidē, tāpēc mūsu dārzniecības produkti šobrīd ir ļoti aktuāli. Esam pat izveidojuši speciālu piedāvājumu tiem, kuri vēlas audzēt ziedus, dārzeņus un garšaugus uz balkona," saka "Jāņa Aldermaņa dārzniecības" vadītāja Vija Rožukalne.

Jānis Aldermanis dārzniecību izveidojis pagājušā gadsimta divdesmitajos gados – Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Tur sākotnēji audzēti tikai dārzeņi – gurķi un tomāti –, kas piegādāti smalkiem Rīgas kundēm un pārdoti Rīgas tirgū. Kad padomju vara sākusi izvest turīgos cilvēkus uz Sibīriju, viņš kopā ar savu ģimeni aizbēdzis uz Kurzemi, kur kolhozā strādājis par agronomu un arī miris, Rīgā tā arī neatgriežoties. 1998. gadā dārzniecību atjaunojuši J. Aldermaņa pēcteči.

Sāk ar zemeņu stādiem un augļu kokiem

"Dārzniecības īpašniece – J. Aldermaņa mazmeita – vēlējās visu atjaunot tā, kā tas ir bijis vectēva laikā. Tāpēc siltumnīcas ir saglabājušas savu vēsturisko izvietojumu, tās tolaik bija veidotas kā lecektis un līdz pusei ieraktas zemē, lai būtu ekonomiski izdevīgākas un varētu ietaupīt uz apkuri," stāsta "Jāņa Aldermaņa dārzniecības" vadītāja, bioloģijas zinātņu doktore Vija Rožukalne, kura zinātnisko darbu Zemkopības un lauksaimniecības ekonomikas institūtā 90. gadu sākumā nomainījusi pret savu sirdslietu – dārzkopību. "Mans novirziens bija mikrobioloģija un augu fizioloģija, kas ir agronomijas pamats. Tāpēc man bija interesanti savas zināšanas pielietot praksē," teic V. Rožukalne, kura sākusi "biznesu" ar augļu koku un krūmu, kā arī zemeņu stādu tirdzniecību "Jāņa Aldermaņa dārzniecības" teritorijā vēl padomju laikos, kad dārzniecībā saimniekojis uzņēmums "Rīgas zieds". 

"Viss sākās badainajos deviņdesmitajos gados, kad, ar autobusu braucot mājās no darba Pūrē,