Lai gan 2024. gadā Eiropas ekonomika iesoļojusi visai drebelīgā gaitā, pirmā ceturkšņa izskaņā sāk parādīties viedokļi, ka varbūt velns nemaz nav tik melns, kā to mālē. 

Tā, piemēram, Hārvarda Universitātes ekonomikas profesors Kenets Rogovs raksta, ka, no vienas puses, ieilgušais Vācijas ekonomiskais vājums liek domāt, ka jau piecpadsmit gadus ilgstošās Eiropas subkontinenta ekonomiskās likstas tik ātri nebeigsies. Taču, no otras puses raugoties, tradicionālie ekonomiskie atpalicēji kā Itālija un Francija šobrīd demonstrē lielāku ekonomisko sparu, nekā par Eiropas ekonomisko sirdi parasti uzskatītā Vācija, bet Centrālās un Austrumeiropas valstis jau šobrīd uzrāda tik veselīgus ekonomiskos rezultātus, ka tos varētu uzskatīt par galvenajiem Eiropas ekonomiskajiem balstiem.

Vācijas ekonomiku energoresursu cenas un Ķīnas izaugsmes bremzēšanās ir skārusi īpaši smagi. Pie vainas ir arī neveiksmīgā ekonomikas reformēšana – K. Rogovs uzskata, ka Vācijas pēdējo desmitgažu labie ekonomiskie rezultāti saistīti ar kanclera Gerharda Šrēdera (1998.–2005.) laikā veiktajām uz konkurētspēju orientētajām reformām, taču diemžēl Angelas Merkeles kanclerēšanas laikā no daudzām šīm reformām atteikušies vai tās tikušas "atšķaidītas".