Granulu deficīta ažiotāža janvārī novedusi pie augstām cenām, bet vienlaikus arī pie tā, ka granulas atkal kļuvušas vismaz daļēji pieejamas. Var teikt, ka tirgus pats sevi ir noregulējis. 

Lai arī Latvijā saražo gandrīz desmit reižu kokskaidu granulu vairāk, nekā tiek patērēts, taču šogad bijusi neprognozēti auksta ziema. Janvārī, kad sals knieba degunā un apkures rēķinos, visos iespējamos saziņas kanālos parādījās ziņas, ka trūkst granulu, tās vairs nav nopērkamas. Saceltā ažiotāža ātri vien noveda pie deficīta un pamatīga cenu lēciena, ar lielo pieprasījumu joprojām galā īsti vēl netiek ne ražotāji, ne tirgotāji. Vienlaikus iesaistītās puses neuzskata, ka būtu piedzīvota enerģētiskā krīze, jo dažādu veidu kurināmais, granulas ieskaitot, pieejams tomēr esot. Ko esam mācījušies no pieredzētā?

Kad pēc kovida un Krievijas iebrukuma Ukrainā izraisītā šoka enerģētisko krīzi tomēr atzinām, granulas kļuvušas par vienu no populārākajiem kurināmā veidiem, ko izmanto ne tikai privātmāju apsildē. Atšķirībā no gāzes vai cita fosilā kurināmā kokskaidu granulas ir vietējais produkts. Līdz ar to tam vajadzētu būt arī cenu un piegāžu ziņā drošākam resursam, tepat ražotam un vienmēr pieejamam. Tādēļ arvien vairāk tās sāka lietot arī centralizētajās siltumapgādes sistēmās – katru piekto no vairāk nekā 600 katlumājām Latvijā kurina ar granulām, bet vēl vairāk ar citiem koksnes izstrādājumiem, īpaši šķeldu.