Arī ēkas energoefektivitāte un rūpniecība būšot gana izaicinoši mērķi, pie kuriem vēl daudz jāstrādājot.

Pēdējo nedēļu laikā sagadījusies virkne notikumu, kas liecina gan par to, ka Eiropas valstis sāk apzināties Zaļā kursa radītās problēmas un cenšas koriģēt dažādus plānus reālisma virzienā, gan arī to, cik ļoti zaļo ideju kvēlākos aizstāvjus biedē šīs tendences.

Zaļā pāreja var paklupt visā pasaulē

Vispirms dažus vārdus par fonu, uz kura notiek šie notikumi. Lai gan līdz 2030. gadam vēl vairāk nekā seši gadi, nav nekāds īpašs noslēpums, ka 14 no 27 Eiropas Savienības valstīm draud 2030. gadam izvirzīto klimata mērķu nesasniegšana dažādās jomās. Arī Latvija ir šo valstu grupā. Vēl šī gada 26. jūnijā laikā, kad mūsu valsts pūlējās attapties no dažās dienās koncentrētā apmēram puses no visa gada šašliku, lielākās daļas ķimeņu siera un lielas daļas alus patēriņa, parādījās Eiropas Komisijas Auditoru palātas ziņojums, kas to arī apstiprināja. Iemesli šādai atpalicībai nav tālu jāmeklē – zaļā pāreja ir ārkārtīgi dārgs pasākums un daudzviet tam trūkst naudas. Piemēram, neskatoties uz to, ka klimata mērķu sasniegšanai tiek veltīti apmēram 30% EK budžeta līdz 2027. gadam un tie ir 87 miljardi eiro katru gadu, vesela virkne šo mērķu sasniegšanai nepieciešamo jautājumu ir finansēti nepietiekami un, ja nekas nemainīsies, tad izvirzītie mērķi netiks sasniegti. Paskatoties uz ainu pasaulē, varētu teikt, ka Eiropa pat īpaši neizceļas – liela daļa pasaules nesasniegs šos mērķus, kā vērtē ANO Starpvalstu klimata panelis IPCC, tostarp jau šobrīd skaidrs, ka, piemēram, lielas un industriāli attīstītas valstis Indija, Japāna, Meksika, Turcija, Indonēzija, Nigērija, Saūda Arābija, Dienvidāfrika šos mērķus nesasniegs, bet citi lielie piesārņotāji ASV un Ķīna, kā arī Eiropas Savienība vēl saglabā iespēju šos mērķus sasniegt.