Pirms kāda laika Eiropas Savienības tirdzniecības sarunas ar ASV koncentrējās ap jautājumiem, vai Amerikā ražotu sieru drīkst saukt "Gorgonzola", vai Eiropā drīkst pārdot ASV audzētus cāļus, kas rūpnīcā tiek mazgāti, izmantojot hlora savienojumus, un tamlīdzīgiem. 

Šie laiki ir pagājuši, un mūsdienu tirdzniecības sarunas skar daudz eksistenciālākus jautājumus – klimata pārmaiņas, piegādes ķēžu ievainojamību, jaunās tehnoloģijas, tādas kā mākslīgo intelektu un 6G sakarus, kuru rašanās var apdraudēt to, kā šobrīd funkcionē valstu valdības un sabiedrība. No vienas puses, varētu priecāties, ka šādi svarīgi jautājumi kļūst par tirdzniecības sarunu objektu, taču, no otras, jāatzīst, ka to iekļaušana padara jebkādu vienošanos panākšanu vēl daudz sarežģītāku nekā šobrīd. Ja iedziļinās, tam visam apakšā ir viena un tā pati problēma – ASV un ES attiecības ar Ķīnu kopumā un abu ekonomisko gigantu vēlme atbalstīt vietējos ražotājus, nevis veicināt importa pieaugumu, kas arī lielā mērā nāktu no Ķīnas.