Raunas pagastā jau teju 20 gadus veiksmīgi darbojas Ceriņu ģimenes siera ražotne, kurā no pašu dārzā audzēta sierāboliņa top zaļais siers, kāds nav atrodams nekur citur Eiropā. 

"Siera ražotne" ir lielisks piemērs tam, ka nelielam uzņēmumam ne vienmēr ir jāizaug par lielu un jāfokusējas uz produkcijas eksportu. Šim uzņēmumam īpaša ir tā unikalitātes saglabāšana un esošo klientu uzticība. "Kad pabeidzu 9. klasi un domāju, kur mācīties tālāk, nolēmu iet mammas pēdās. Marijas Ceriņas dzīve bija saistīta ar piena pārstrādi un siera ražošanu, es iestājos Valmieras pārtikas arodvidusskolā, lai apgūtu piena produktu tehnologa un pavāra profesiju," atceras "Siera ražotnes" saimnieks Ilmārs Ceriņš. Pēc arodskolas beigšanas viņš kādu laiku pastrādājis par pavāru Cēsu viesnīcā, taču tad nolēmis doties peļņā uz Skandināviju, kur lieti noderējusi prakses laikā Holandē apgūtā angļu valoda. I. Ceriņš strādājis gan lauksaimniecībā Zviedrijā, gan celtniecībā Norvēģijā, taču ārzemēs karjeras izaugsmes iespējas nav saskatījis, turklāt ļoti vēlējies atgriezties dzimtajā Raunā. "Nolēmu, ka pietiek pa ārzemēm loderēt, jāsāk dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, proti, jāatrod normāls darbs un jāveido ģimene. Tobrīd mammai bija ideja atvērt nelielu siera ražotni, kopā ķērāmies pie lietas un sākām veidot uzņēmumu. 2006. gadā aizbraucu uz Valmieru un reģistrēju "Siera ražotni"," stāsta I. Ceriņš. Uzņēmums iemitinājies no padomju laikiem mantotajās "Raunas lauktehnikas" telpās, kuras laika gaitā tikušas pašu spēkiem renovētas un paplašinātas. Siera ražotnes izveidē ģimene ieguldījusi savus privātos līdzekļus, kā arī piesaistījusi bankas aizdevumu.

Manto receptūru un sierāboliņa sēklas

Pirmais produkts bijis beramais zaļais siers – kaltēts un rīvēts siers, kura ražošanā tiek izmantots pašu dārzā audzētais sierāboliņš un piena olbaltumvielas – cīgars. "Mamma zināja zaļā siera gatavošanas recepti, tieši pateicoties viņas uzņēmībai, šobrīd zaļo sieru var iegādāties veikalos. Ja mamma nebūtu izcēlusi zaļo sieru gaismā, domāju, ka visi jau sen par tādu būtu aizmirsuši," secina I. Ceriņš, kurš mammu zaudējis pirms 14 gadiem un joprojām ir viņai pateicīgs par atstātajām zināšanām un saimniekošanas pamatiem.