Saruna ar Raimondu Gruntiņu, Starptautiskās Gaisa transporta asociācijas Eiropas lietu direktoru.

Pirms trīsdesmit gadiem, 1995. gada 1. oktobrī, pirmajā reisā uz Stokholmu devās jaundibinātās Latvijas nacionālās aviokompānijas "Air Baltic" lidmašīna. Šajā uzņēmumā tā pirmsākumos strādājis arī kāds latviešu jauneklis, kuram liktenis pēc 17 gadiem jau citā organizācijā, citā atbildīgā amatā, strādājot Šveicē, pēc tam Zviedrijā, piespēlēja lemšanas iespēju – būt vai nebūt mūsu nacionālajai aviokompānijai arī turpmāk.

Raimonds Gruntiņš, tagadējais Starptautiskās Gaisa transporta asociācijas (angliski: "International Air Transport Association" jeb IATA) Eiropas lietu direktors, tolaik IATA ietvaros bija nonācis Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā, sācis vadīt Baltijas un ziemeļvalstu aviokompāniju pārraudzības biroju. Ja nebūtu gadījies, ka tieši tajā vietā, laikā un amatā strādā latvietis, "Air Baltic" stāsts būtu beidzies jau 2012. gadā – teikuši Raimonda darbabiedri zviedri, kuru kolektīvu viņš tad pavisam nesen bija sācis vadīt ar pienākumiem uzraudzīt avionozarē notiekošo astoņās mūsu reģiona valstīs.

Tagad viņš kā IATA Eiropas lietu direktors aviācijas attīstības stratēģiju veidošanā un uzraudzībā piedalās jau 54 valstīs. Dzīvo Madridē. Spānija ir tālāk nekā Zviedrija, tādēļ uz Latviju Raimonds pēdējos gados atlidojot retāk nekā agrāk. Taču dzimtenē parasti ir sastopams vasaras izskaņā, kad jau tradicionāli notiek Rīgas aviācijas forums – nozares profesionāļu pasākums, kas jau sen esot pāraudzis mūsu reģiona robežas. Tur tad arī man iznāca ar Raimondu Gruntiņu iepazīties un uzklausīt viņa dzīves stāstu, kas savā ziņā ir tikpat neparasts un iedvesmojošs kā daudzu joprojām īsti nenovērtētā aviācijas nozares izaugsme mūsu valstī.

Kā viens latviešu cilvēks var nokļūt atbildīgos posteņos un tik augstos amatos pasaules mērogā ietekmīgā starptautiskā organizācijā?

R. Gruntiņš: Laikam jau viss sākās ar to, ka atmodas laikā vēl ar sarkano padomju pasi man radās iespēja aizbraukt uz ASV. Tolaik biju tikai skolnieks, taču ar tautas deju kolektīvu kultūras apmaiņas programmas ietvaros pabiju 21 štatā, sapazināmies ar Amerikas latviešiem un šo valsti ar autobusu apceļojām tā, kā to savā dzīvē piedzīvojis reti kurš amerikānis. Ja atceramies, pie mums šis laiks ekonomikas un labklājības ziņā bija diezgan švaks. Bija lieli kontrasti, ko salīdzināt – jo sevišķi, ja esi atbraucis no Amerikas un redzējis, ka dzīvot var arī citādi.

Tolaik tur redzētais vismaz man deva ļoti lielu impulsu un pārliecību, ka cilvēks un sabiedrība kopumā var dzīvot arī pavisam citādi. Jā, tas brauciens man šķita tik ļoti iedvesmojošs, ka sev teicu – jāmēģina tā dzīvot arī pašam!

No kurienes Latvijā esat?

No Rīgas. Mācījos 6. vidusskolā pie Ziedoņdārza. Laba skola! Pats biju aktīvs pašdarbnieks, tādēļ arī paveicās, ka uz to Ameriku tiku. Šoks man kā pusaudzim bija liels – viss redzētais pilnīgs pretstats PSRS. Līdz ar to arī radās ļoti liela vēlme braukt mācīties uz ārzemēm.

Kad absolvēju vidusskolu, Latvija bija neatkarīga, topošie studenti varēja mācīties ārzemēs. Mums kā jaunai attīstības valstij ārvalstu mācību iestādēs bija piedāvāts diezgan daudz arī apmaksātu studiju vietu.