Mūsdienu pensiju sistēmas pirmsākumi meklējami aptuveni pirms 130 gadiem un ir saistīti ar industriālo revolūciju. Pirms tam nekādu valsts maksātu pensiju nebija – cilvēki pamatā nodarbojās ar lauksaimniecību, tam vajadzēja daudz strādnieku, attiecīgi ģimenes bija lielas, un tās spēja nodrošināt atbalstu arī vecākiem to dzīves nogalē. Industriālā revolūcija 19. gadsimtā to visu mainīja. 

Cilvēki masveidā pārcēlās uz rūpniecības centriem, kas radīja arī pamatīgu sociālo spriedzi – pārapdzīvotību, nereti bēdīgus sadzīves apstākļus un neskaidrību, ko darīt tad, kad rūpnīcā vairs strādāt nespēsi. Pašam savas saimniecības tev jau vairs nebija.

Pirmo pensiju sistēmu, kas ir mūsdienu pensiju modeļa pamatā, ieviesa Vācijas kanclers Otto fon Bismarks 1889. gadā. 

Tās būtība – algai uzliek sociālo nodokli, no nodokļa ienākumiem maksā pensionāriem, bet rīt valsts sola maksāt tev. 

ASV ieviesa līdzīgu sistēmu un to pašu iemeslu dēļ, tikai daudz vēlāk – reaģējot uz tā saukto lielo depresiju. Prezidents Rūzvelts 1937. gadā algām noteica sociālās iemaksas, no 1940. gada sākās izmaksas pensijā aizgājušiem. ASV sistēma bija orientēta pamatā uz valsts labā strādājošiem, galvenokārt armijā dienējošiem.

Nodokļi – pa taisno šodienas pensionāriem

Pensiju izmaksas tātad finansē šodienas strādājošie – to maksātie algu nodokļi faktiski pa taisno aiziet šodienas pensionāriem. Nekāda uzkrājuma, bankas kontā glabātas naudas tur nav. Jā, Latvijas valstij ir neliela rezerve, ar to pietiek pensiju izmaksām kādus 7–9 mēnešus. Šāda rezerve nepieciešama, ja nu atkal notiek kāda krīze, līdzīgi kā kovids vai dižķibele 2008. gadā. Mūsdienās socnodoklis finansē ne tikai pensijas, bet arī veselības nozari, citus sociālos pakalpojumus, bet būtība nav mainījusies.