Līdz 1. decembrim Klimata un enerģētikas ministrijai (KEM) Saeimā ir jāiesniedz Latvijas enerģētikas stratēģija, taču Latvijas Ūdeņraža asociācijas (LŪA) valdes priekšsēdētājs Ģirts Greiškalns ir visnotaļ skeptisks par šā dokumenta atbilstību šobrīd tik nozīmīgās ūdeņraža nozares attīstības veicināšanā, jo politikas veidotāji nav centušies nedz ieklausīties nozares pārstāvjos, nedz iedziļināties to iniciatīvās un aktuālajos projektos.

Eiropas Savienībai (ES) ir ambiciozi mērķi saistībā ar zaļā ūdeņraža izmantošanu jau pavisam tuvā nākotnē. Saskaņā ar "REPowerEU" plānu līdz 2030. gadam ES plānots saražot 10 miljonus tonnu vietējā atjaunojamā ūdeņraža. Savukārt līdz 2031. gadam uz galvenajiem ES ceļiem ik pēc 200 km būs jāizveido ūdeņraža uzpildes stacijas. Kas līdz šim ir paveikts valsts institūciju līmenī, lai Latvija varētu sekmēt šo mērķu sasniegšanu?

Ģ. Greiškalns: Atskatoties pēdējo gadu vēsturē, kad jautājums par virzību uz Zaļo kursu un atjaunīgo energoresursu palielināšanu ES tika aktīvi diskutēts, ir jāvērtē, vai un kā Latvijas politiķi un ierēdniecība vispār ir meklējusi risinājumus šo mērķu sasniegšanai vietējā mērogā. Lielbritānijā, kur es trīs gadus darbojos Tirdzniecības un rūpniecības kamerā, redzēju, ka tur pie šiem jautājumiem tiek strādāts jau ļoti sen. Latvijā, līdzīgi kā daudzās citās jomās, ierēdniecība darbu pie šiem jautājumiem ir atlikusi uz pēdējo brīdi. Šobrīd, kad termiņi neatliekami tuvojas, aktīvi tiek meklēti dažādi risinājumi, veiktas darbības, nedomājot, kā tās ietekmēs tautsaimniecību kopumā. Dažās jomās kaut kas ir darīts, piemēram, bija "Rīgas satiksmes" ūdeņraža trolejbusu projekts, kas tika īstenots ar ES fondu atbalstu. Rezultātā šobrīd esam vienīgā valsts Baltijas reģionā, kurai ir ūdeņraža uzpildes stacija. Šā projekta rezultātus gudri izmantojot, tie varētu kļūt par pamatu tālākai attīstībai. 2017. gadā "Latvijas dzelzceļš" nāca ar iniciatīvu un izstrādāja tehnisko projektu manevru dīzeļlokomotīves pārbūvei uz ūdeņradi. Šie piemēri demonstrē, ka ir organizācijas, kuras cenšas kaut ko darīt lietas labā. Bet kopējas virzības un stratēģijas Latvijā nav.

Mūsu asociācija nav tikusi piesaistīta pie Latvijas nacionālā enerģētikas un klimata plāna izstrādāšanas. Kopumā rodas iespaids, ka pieeja ir visnotaļ birokrātiska, ir sagatavoti un precizēti deklaratīvie mērķi, kurus Latvijai būtu jāsasniedz atbilstoši dažādām ES regulām, bet nav veikta ekonomiska un tehnoloģiska analīze, ko Latvijas tautsaimniecība no to īstenošanas iegūs. Piemēram, ja viss transports tiks elektrificēts, tas nozīmē, ka visas baterijas tiks importētas, kas nebūt neveicinās Latvijas tautsaimniecības attīstību. Ir jāmeklē tādi risinājumi, kur, izmantojot vietējos resursus, mēs varētu stiprināt valsts energoneatkarību.