Latvijas klimata politika, no tās izrietošā enerģētikas stratēģija un industriālās attīstības politika visai maz saskaņojas viena ar otru.  

Liels pārsteigums gan tas nav – šāda situācija turpina labi iedibinātās Eiropas Savienības tradīcijas, kad pat viena politikas virziena ietvaros, piemēram, Zaļajā kursā, vieni mērķi ir pretrunā ar citiem un šo iemeslu dēļ visu mērķu izpilde vienkārši ir neiespējama. 

Izcilākais krievu fabulists Ivans Krilovs no 1801. līdz 1803. gadam bija Rīgas ģenerālgubernatora Sergeja Goļicina kancelejas vadītājs. Tieši savā Rīgas dzīves periodā viņš veica Lafontēna fabulu tulkojumus un vēlāk Ēzopa un Lafontēna fabulu iespaidā pats sacerēja vairāk nekā 200 dažādu fabulu. Lai gan viņa slavenākā fabula "Vēzis, gulbis un līdaka" sacerēta 1814. gadā, jau pēc Rīgas dzīves perioda beigām, tā itin labi apraksta norises Latvijas ekonomiskajā politikā vairāk nekā 200 gadus vēlāk.

"Reiz vēzis, gulbis, līdaka

Bij' vezumu aizvest apņēmušies,

Un visi trīs tur iejūgušies,

Tie lien no ādas, bet nekā!

Tiem vezums nekust ne no vietas,

Kaut gan tas gluži viegls šķietas:

Jo gulbis raujas mākoņos,

Un līdaka velk ūdeņos,

Bet vēzis rāpjas atpakaļ."

Ļoti līdzīgu situāciju nule kā konstatējis Ekonomikas ministrijas pasūtītais pētījums Latvijas Universitātes domnīcai "LV PEAK". Tas konstatē dažas vienkāršas lietas – pirmkārt, ka Latvijas Nacionālā Enerģētikas un klimata plāna 2050 (NEKP 2050) paredzētie investīciju virzieni un jomas maz veicinās nacionālās ekonomikas attīstību, toties stimulēs citu valstu, visvairāk jau Ķīnas, ekonomiku. Otrkārt, pat tajā paredzēto investīciju sadaļā, kas balstīsies uz vietējiem resursiem un vietējo ekonomiku, piemēram,