"Kultūrzīmju" diskusija. Latvietība — dārgs hobijs, par ko jāmaksā pašiem?

Ārlietu ministrija lēš, ka ārpus Latvijas dzīvo vairāk nekā 420 000 diasporas pārstāvju. Daļa dodas uz ārzemēm studēt, bet citi vēlas ceļot un iepazīt pasauli. Īpaši strauji emigrācija pieauga ekonomiskās krīzes laikā, kad simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju devās darba meklējumos uz Īriju un Lielbritāniju. Tā veidojās jaunā Eiropas diaspora, kas atšķirībā no senākām kopienām Kanādā un ASV lielākoties izveidojās brīvprātīgas emigrācijas, nevis kara un okupācijas seku dēļ. Mūsdienās būt latvietim vairs nenozīmē obligāti dzīvot Latvijā, bet nereti, dzīvojot ārvalstīs, izteiktāka kļūst vajadzība pēc latviskuma, ierastās kultūras un valodas skanējuma.

Ar kādiem izaicinājumiem saskaras diasporas kopienas, uzturot kultūru, un kā tās saglabā latvietību diasporā?

"Kultūrzīmju" organizētajā diskusijā par šiem un citiem jautājumiem domas pauda Ārlietu ministrijas īpašo uzdevumu vēstniece diasporas jautājumos Zanda Grauze, Sabiedrības integrācijas fonda (SIF) sekretariāta direktores vietniece Kristīne Kļukoviča, Eiropas Latviešu apvienības (ELA) priekšsēdētāja Ilga Švāne, Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) izpilddirektors Raits Eglītis un vicepriekšsēde Mārīte Kļaviņa, kura ir arī Frankfurtes latviešu biedrības vadītāja.

Ļoti dārgā latvietība

L. A. Lagzdiņa: Ko nozīmē būt latvietim ārpus Latvijas?

Kristīne Kļukoviča: Dzīvojot ārvalstīs, saikne ar Latviju pat pastiprinās. Manuprāt, nepieciešamība pēc latvietības ir kaut kas īpašs mūsu tautai. Turklāt ir interesanti satikt tautiešus diasporā, jo viņu plašais pasaules redzējums bieži vien atšķiras no mūsējā un to bagātina.

Ilga Švāne: Latvietība nav tikai dzīvesvieta vai pase, tā ir valoda, kultūra, tradīcijas, ģimene, draugi, kopiena un sajūta, ka esi daļa no Latvijas arī tad, ja ikdiena norit citur.

Raitis Eglītis.

Foto: Publicitātes

Raits Eglītis: Latvietība ir pienākums. Ja ir interese un vēlme iesaistīties latviešu dzīvē, vienmēr var atrast veidus, kā uzturēt latvietību.

Mārīte Kļaviņa: Vienam latvietība ir ikdienas daļa, citam tā nozīmē vien reizi gadā aizbraukt ciemos pie radiem. Man tā bija motivācija ar lepnumu stāstīt cilvē-
kiem Vācijā, ka esmu latviete. Apziņa, ka mūsu identitāte ir īpaša, jo esam tik maza tauta, dod motivāciju būt pilsoniski aktīvam, attīstīt biedrību un ikdienā uzturēt latvietību.

Zanda Grauze.

Foto: Publicitātes

Zanda Grauze: Latvijā latvietība šķiet pašsaprotama, bet ārvalstīs tā ir daļa no ikdienas, kas pietrūkst. Arī es pati Dziesmu svētkos esmu piedalījusies tikai ar diasporas kori. Kā arī mobilitāte ir kļuvusi par jauno normu. Svarīgākais ir neaizmirst savas saknes neatkarīgi no tā, kurā pasaules malā atrodies.

Runājot par Dziesmu svētkiem, ar ko diasporas latvietim nākas saskarties, lai tajos piedalītos?

Ilga Švāne.

Foto: Publicitātes

Ilga Švāne: Diasporas latvietim dalība Dziesmu un deju svētkos ir entuziasma vadīts process un liels finansiāls un loģistisks ieguldījums. Atšķirībā no Latvijas kolektīviem, kuriem ir pašvaldību atbalsts, ārvalstu kopām nav pieejams subsidēts finansējums mēģinājumu telpām, transportam vai tērpiem. Tautastērpus pērk vai pašrocīgi darina, kas var izmaksāt no vairākiem simtiem līdz pat tūkstošiem eiro. Katram dalībniekam svētku nedēļa nozīmē vidēji vairākus simtus līdz pat tūkstošus eiro lielus tēriņus. Ja ģimenē ir vairāki svētku dalībnieki, tie ir ļoti lieli resursi no ģimenes budžeta. Milzīgs izaicinājums ir arī laika plānošana. Tā kā mītnes zemes valsts svētki un skolu brīvdienas bieži nesakrīt ar svētku norisi, cilvēkiem ir jāņem atvaļinājumi un viss jāsaplāno jau pusgadu vai pat gadu iepriekš. Lai sagatavotos skatēm, diasporas latvieši nedēļas nogalēs mēro simtiem kilometru uz kopmēģinājumiem mītnes zemē vai kaimiņvalstīs. Tā ir ļoti dārga latvietība, taču tieši kultūra un piederība dziesmai ir dziļi iesēdusies katrā cilvēkā un kalpo par iemeslu, kāpēc ārpus Latvijas nenotiek strauja asimilācija un saglabājas valstiskā identitāte.

Mārīte Kļaviņa.

Foto: Publicitātes

Mārīte Kļaviņa: Viens no lielākajiem izaicinājumiem ir regulāru kopmēģinājumu organizēšana, jo reģionālais tvērums ir plašāks nekā Latvijā. Frankfurtes latviešu sieviešu korī, kurā pati dziedu, dažām dziedātājām mēģinājumu vieta ir vien desmit minūšu gājiena attālumā, savukārt citām katru pirmdienu jāmēro divu stundu ceļš turp un vēl divu stundu ceļš atpakaļ ar vilcienu. Briselē vai Luksemburgā, kur dziedātāji dzīvo koncentrētāk, mēģinājumi var notikt biežāk, bet citviet pieņemts, ka mēģinājumi notiek reizi divās nedēļās vai tikai reizi mēnesī. Būtisks slogs ir arī izmaksas: transporta biļetes vai degviela, lai nokļūtu uz mēģinājumiem, aviobiļetes un naktsmītnes, dodoties uz svētkiem. Dažkārt dziedātāji izmanto iespēju pārnakšņot skolās. Arī tautastērpu iegāde diasporas koriem ir pašu ziņā, kamēr Latvijā to šūšanu nereti finansē pašvaldības.

Kā veidot izpratni, kas ir latviskums

Kā ieinteresēt jauniešus un nākamās paaudzes iesaistīties diasporas dzīvē un saglabāt saikni ar Latviju?

Ilga Švāne: Jauniešiem ir jāredz, ko viņi no šīs piederības iegūst. Jāļauj viņiem organizēt projektus, piedalīties pasākumos, veidot saturu sociālajos medijos un pašiem lemt, kādu diasporas dzīvi viņi vēlas redzēt. Kā arī, ja jaunietis redz, ka latviešu valoda viņam ļauj sarunāties ar vecvecākiem, piedalīties Dziesmu svētkos, atrast draugus citās valstīs vai veidot profesionālus kontaktus, valoda vairs nav tikai mācību priekšmets, bet tā paver iespējas. Ja vēlamies, lai arī pēc 20 gadiem Eiropā būtu stipras latviešu kopienas, tad ir jāturpina ieguldīt bērnos un jauniešos, latviešu skolās, jauniešu programmās, nometnēs, kultūras aktivitātēs.

Mārīte Kļaviņa: Ja bērnam, dzīvojot Latvijā, latvietība šķiet pašsaprotama, tad tā vajadzētu būt arī diasporas bērnam. Līdzās mītnes zemes identitātei, ko viņš izdzīvo no rīta līdz vakaram, veidojas arī izpratne par to, kas ir latviskums. Ņemot vērā, ka daudzi jaunieši izvēlas studēt ārzemēs, ir jāsaprot, kā viņus iekļaut diasporas informācijas apritē. Nevis piespiežot dziedāt un dejot, bet ziņojot par apkārt notiekošajām aktivitātēm. Sadarbībā ar Ārlietu ministriju un PBLA tiek īstenoti forumi "Latvija fokusā". To mērķis ir informēt tautiešus Eiropā par ģeopolitiskām un ekonomiskām aktualitātēm. Šādi sasniedzam cilvēkus, kurus biedrības citādi, iespējams, nesasniegtu. Ne visus varam iesaistīt latviešu skoliņā vai korī.

Raits Eglītis: Manam dēlam ļoti garšo speķa pīrādziņi, taču viņš nevēlas braukt uz Latviju un izstājās no latviešu skolas, jo viņam tā vienkārši nepatika. Turpretī meita visu bērnību ir bijusi iesaistīta diasporas aktivitātēs, un viņai ir liela interese par Latviju. Pat ja pusaudža gados vai studiju laikā jaunieši ir aizņemti ar savām lietām, kādā brīdī tas klikšķis var notikt. Svarīgi ir vest bērnus uz Latviju, arī uz laukiem. Pusaudžu vecumā var iesaistīties programmās, piemēram, "Sveika, Latvija!", kas sniedz iespēju Amerikas latviešiem apciemot Latviju. Ir arī prakses programmas jauniešiem "Pavadi vasaru Latvijā". Tās var būt nākamais solis ceļā uz iesaisti, piemēram, forumos "Latvija fokusā".

Zanda Grauze: Nevajag nosodīt nevienu, kurš nevēlas iesaistīties diasporas dzīvē. Vai tāpēc viņš ir sliktāks latvietis? Svarīgi, lai valsts un diasporas organizācijas spētu piedāvāt dažādas iespējas, no kurām katrs var izvēlēties sev piemērotāko. Varbūt negribas dziedāt korī, bet labprāt piedalās sporta aktivitātēs un pirms 18. novembra ar latviešu draugiem izskrien Latvijas kontūru. Ir jābūt kaut kam ikviena interesēm.

Kristīne Kļukoviča: Arī vēlos pieminēt sportu. SIF atbalstītā vasaras nometne "Olimpiskais kvants" Valmierā iesaista jauniešus ar sportu un fiziskām aktivitātēm. Vēl viens piemērs ir nometne "Latvijas novadu ceļojums", kas šogad norisinājās Vestienas muižā. Tās noslēgumā jaunieši veidoja īsfilmas par sevi. Varbūt tas uzreiz neveicina piederības sajūtu Latvijai, bet rada kopības sajūtu, kas ir būtisks pamatelements.

Zanda Grauze: Vēlos atzinīgi novērtēt SIF rīkotās nometnes, kurās satiekas diasporas un Latvijas bērni, piemēram, "Eiropas vasaras skola". Jauniešiem no Brazīlijas, ASV vai Īrijas ir svarīgi ieraudzīt, ka valodā, kurā ikdienā apkārtējie nerunā, ir vesela kopiena, ar kuru viņi spēj sazināties.

Teātri un māksla – šaura niša?

Vai diasporas kultūras dzīvē pietiek vietas arī netradicionāliem kultūras veidiem, piemēram, teātrim un laikmetīgajai māk-slai? Vai šādu alternatīvu mākslas veidu ienākšana veicina, piemēram, jauniešu iesaisti?

Mārīte Kļaviņa: Manuprāt, latviešu teātra tradīcijas diasporā pastāv jau kopš trimdas laikiem, un ir valstis, kur latviešu teātri ir ļoti aktīvi. Tomēr man nav sajūtas, ka teātris īpaši piesaistītu jauniešus. Drīzāk tā ir jauka alternatīva tiem, kuri nevēlas dziedāt vai dejot, bet vēlas pavadīt laiku kopā ar citiem latviešiem. Runājot par laikmetīgo mākslu, Vācijas kontekstā konkrētus piemērus nevarēšu nosaukt. Zinu, ka Somijā latviešu mākslinieku pāris ir rīkojis laikmetīgās mākslas festivālu. Tomēr tā ir diezgan šaura niša, kas atšķiras no ierastajām diasporas aktivitātēm, kur cilvēki pulcējas un darbojas kopā. Ir arī dažādi rokdarbu pulciņi. Piemēram, Luksemburgā rokdarbnieces sanāk kopā, lai adītu zeķes un cimdus. Arī sports ir veids, kā diasporas latvieši veido kopienu, piemēram, Bergenā ir komandas, kas kopīgi piedalās maratona stafetēs. Tās ir konkrētas aktivitātes, kas ļauj cilvēkiem satikties un pavadīt laiku kopā ārpus tradicionālajiem deju un koru kolektīviem, draudzēm un latviešu skolām.

Ilga Švāne: Pēdējos piecpadsmit gados amatierteātra kustība diasporā ir piedzīvojusi milzīgu uzplaukumu. Ir izveidojies liels skaits jaunu amatiermākslas kopu un organizāciju. Tie ir vairāk nekā četrdesmit aktīvu teātru visā pasaulē, kas regulāri rīko savus festivālus un starptautiskus saietus. Līdz ar to teātris ir kļuvis par vienu no spēcīgākajiem kultūras balstiem un sabiedriskās dzīves viļņlaužiem līdzās korim un dejai. Pastāv Pasaules Latviešu amatierteātru savienība (PLATS), kas rīko starptautiskus diasporas teātru saietus un festivālus. Regulāri notiek ceļojošais diasporas amatierteātru festivāls "LAIPA", kas norisinājies Oslo, Sanfrancisko, Lielbritānijā. Savukārt laikmetīgā un alternatīvā māksla diasporā šobrīd vēl ir sākuma stadijā. Sākam to apgūt un ieviest, taču tā vēl nav sasniegusi plašu popularitāti. Iemesls tam ir ierobežotie laika un finanšu resursi, kā dēļ cilvēki diasporā vispirms izvēlas ieguldīt spēkus tādās vērtībās un tradīcijās, kas apvieno vislielāko kopienas daļu. Bet te ir liels potenciāls, jo klasiskā amatiermāksla ne vienmēr uzrunā visus. Tādas izpausmes kā teātris, mūsdienīgas mākslas darbnīcas un alternatīvie pasākumi kalpo par ļoti svarīgu tiltu, lai piesaistītu jauniešus un citu auditoriju, kurai tradicionālā dziedāšana vai dejošana nav tuva, tādējādi paplašinot un atsvaidzinot kopējo diasporas kultūras vidi.

Laiks, kad dod, un laiks, kad ņem

Vai pašreizējais finansējums un atbalsta iespējas pietiekami nosedz diasporas vajadzības?

Zanda Grauze: Šogad paredzētais finansējums darbam ar diasporu ir aptuveni 2,6 miljoni eiro. Diasporai vienmēr šķitīs, ka finansējuma ir par maz, un tas ir saprotami, jo tā patiešām ir. Arī diasporas mērķi ir veidot lielus pasākumus, piemēram, gaidāmos Eslingenas dziesmu svētkus. Protams, valsts nevarēs nodrošināt visu nepieciešamo ne labvēlīgos budžeta apstākļos, ne tagad, kad līdzekļi ir ierobežoti. Ir laiki, kad valsts spēj dot saviem tautiešiem, un ir laiki, kad sagaidām lielāku atdevi no viņiem. Lielās organizācijas, kā Amerikas Latviešu apvienība (ALA), dažādos projektos vienmēr ir bijuši vairāk devēji nekā ņēmēji.

Raits Eglītis: No visām ASV latviešu skolām finansē-
jumam piesakās tikai puse, jo pārējās saprot, ka saņems visai niecīgas summas. Runājot par kultūru, varam paskatīties uz ASV dziesmu svētkiem, kur nauda paliek pāri. ASV ir izveidots dziesmu svētku fonds, kurā no pāri palikušajiem līdzekļiem uzkrāj naudu nākamajiem svētkiem. Tas varētu būt paraugs Eslingenai un Eiropas diasporas kultūras aktivitātēm.

Mārīte Kļaviņa: Jaunajai Eiropas diasporai ir jāsaprot, ka latvietība ir hobijs, par kuru pašiem jābūt gataviem maksāt. 

Eslingenas dziesmu svētki ir labs pārbaudījums, lai saprastu, vai spēsim saziedot 30 000 eiro to norisei.

Ilga Švāne: Atbalsts kapacitātes stiprināšanai ir, to šobrīd nodrošina SIF programma diasporas atbalstam, bet mazām biedrībām bieži vien ir grūti konkurēt ar lielām organizācijām, jo tām nav administratīvo kapacitāšu, profesionālu projektu vadītāju vai iespēju nodrošināt lielu līdzfinansējumu. Tāpēc varbūt būtu nepieciešamas vienkāršākas, mazākas grantu programmas bez līdzfinansējuma.

Kristīne Kļukoviča: SIF finansējums ir tikai neliela daļa no tā, ko minēja Zanda, turklāt tas ir mērķētāks un paredzēts specifiskākām vajadzībām. Katru gadu redzam, ka diasporas organizāciju pieteikumu skaits projektu konkursos pārsniedz pieejamo finansējumu. Bieži vien mums nākas noraidīt labus projektus ar interesantām idejām tikai tāpēc, ka tie vērtējumā saņēmuši par vienu punktu mazāk. Man ir bijusi iespēja tikties ar diasporas pārstāvjiem, un esam pavadījuši garas stundas, runājot par idejām, mērķiem un projektu nolikumiem. Tomēr šajās sarunās esmu mazāk izjutusi pārmetumus un vairāk skaidru izpratni par esošo situāciju.

Zanda Grauze: Kā novēroju Eiropā un kā norāda Kristīne, situācija ir mainījusies, diasporas organizācijas ir sapratušas, ka atbalsta iespējas ir daudzveidīgas un ne vienmēr izpaužas naudā. Atbalstu var saņemt arī no vietējām pašvaldībām. Norvēģija atbalsta mazākumtautību kopienas, un šo atbalstu izmanto, piemēram, Latviešu biedrība Bergenā.

Mārīte Kļaviņa: Jā, Vācijā mums nav jumta organizācijas, jo juridiski ir izdevīgāk katrai organizācijai reģistrēties attiecīgajā federālajā zemē. Tāpēc biedrībām ir jāmeklē kontakts ar pašvaldību. Apzināmies, cik lielas ir indiešu un ķīniešu kopienas, kas parasti piesakās finansējumam. Ieraugot nelielu organizāciju, pašvaldībām rodas interese. Ja savos pārskatos tās vēlas norādīt, ka atbalstījušas plašāku valstu kopienu pārstāvniecību, Latvijai tas ir izdevīgi.

Ilga Švāne: Nevaram ilgtermiņā balstīt diasporas dzīvi tikai uz entuziasmu un brīvprātīgo darbu. Ja organizācijām ir jāpastāv un jānodrošina paaudžu maiņa, ir nepieciešams atbalsts cilvēkresursiem, administratīvajai kapacitātei un pamatdarbībai. Tas ir vismaz jāsaglabā līdzšinējā apjomā.

Jaunie līderi izdeg

Ar kādiem vēl izaicinājumiem saskaras diasporas organizācijas?

Ilga Švāne: Jārunā par saikni ar Latviju bez nosacījuma, ka cilvēkam obligāti jāatgriežas. Tāpēc diasporas politikas nākotni redzam ne tikai kā pasākumu veicināšanu latvietības saglabāšanai, bet kā ilgtermiņa partnerību starp Latviju un tās cilvēkiem visā pasaulē. Ņemot vērā ģeopolitisko situāciju, Eiropas nozīmi un Latvijas vajadzību pēc cilvēkresursiem, zināšanām un starptautiskiem kontaktiem, šī partnerība kļūst arvien svarīgāka.

Mārīte Kļaviņa: Izdegšana ir viena no problēmām, ko novēroju. Jaunajā diasporā biedrības darbojas aptuveni 15 gadus, un to sākotnējie līderi pamazām nogurst. Biedrības otrpus okeānam ar 75 gadu pieredzi prot veidot paaudžu nomaiņu. Eiropā šis ir izšķirošs brīdis, lai saprastu, kā nodrošināt jaunu cilvēku iesaisti diasporas darbā. Ļoti būtiski ir arī, ka reizi gadā vēstniecības uzaicina visas biedrības ciemos. Tas ir viens pasākums, kurā kafija nav jāgatavo pašai, bet tā tiek uzvārīta man. Man bija liels gods saņemt Gada diasporas latvieša atzinību. Šādi brīži – gan saņemta atzinība, gan kafija vēstniecībā – palīdz uzturēt brīvprātīgo motivāciju nākamajam darba posmam.

Zanda Grauze: Kā Mārīte teica, paldies nekad nav par daudz. Atzinībai nav jābūt grandiozai, bet ir svarīgi parādīt, ka brīvprātīgo darbs tiek pamanīts un novērtēts. Viena no iespējām ir piedāvāt konsultācijas vai programmas dažādu problēmu risināšanai. Labs veids, kā to darīt, ir dalīties citu organizāciju pieredzē. Liels paldies ELA par sniegtajām mācībām un praktisko atbalstu, piemēram, biedrības reģistrēšanā un skolas organizēšanā. Tieši pie savstarpējās sadarbības un mentoringa veicināšanas vēlos vairāk strādāt nākamajā gadā.

Ilga Švāne: Ļoti pozitīvi vērtējam to, ka pēdējā laikā ministrijas un valsts iestādes lūdz diasporas organizāciju skatījumu, un šo praksi noteikti vajadzētu izvērst. Arī valsts politikas plānošanā jau ir paredzēta diasporas iesaiste, piemēram, nozaru konsultatīvajās padomēs.