"Piedot, bet neaizmirst, vai aizmirst, bet nepiedot?" Saruna ar rakstnieci Antru Grebi

Novembrī sērijā "Vakara romāns" iznāks Antras Grebes debijas romāns "Dzērāja sieva".

"Dzērāja sieva" ir skarbs vēstījums par likteni, ar kuru sastopas ļoti daudzas sievietes, par mīlestību, kura visu piedod un visu pacieš, mīlestību, ko apkārtējie dēvē par apmātību. Par tumsu, kurai cauri jātiek pēc šādu attiecību beigām, un par spēku, kas nepieciešams, lai atkal atrastu dzīvesprieku un drosmi jaunām attiecībām.

Antrai Grebei šī ir debija literatūrā, taču raibā dzīves pieredze devusi daudz materiāla. Viņa mācījusies visdažādākās lietas — no Kultūras darbinieku tehnikuma vēl padomju laika Latvijā līdz Tamperes fotoskolai, ieguvusi masieres sertifikātu, nodarbojusies ar bodibildingu pati un apmācījusi citus, bet pēc pārcelšanās uz Dublinu apguvusi sociālā darbinieka profesiju. Strādājusi par pasākumu vadītāju, Rundāles pilī par ekskursiju vadītāju, bijusi "Fuji Filmaris" fotosalona direktore, strādājusi par sporta instruktori. Pārmaiņu laikos devusies uz Īriju — trīs mēnešus palasīt sēnes, lai piepelnītos, taču, šo darbu nedabūjusi, galu galā valstī aizķērusies uz divdesmit gadiem. "Dzērāja sieva" ir Antras Grebes pirmais romāns, taču sagatavošanā jau nākamais.

Romāns vēsta par Andīni. Jāņu naktī sākas viņas attiecības ar Armandu, abiem gadu gaitā piedzimst trīs bērni, un Andīne arvien atrod attaisnojumu vīrieša ātrās dabas izpausmēm. Līdz kādai naktij, kurā viņa gandrīz zaudē dzīvību. Dzejniece Madara Gruntmane par romānu saka šādi: "Šai grāmatai es ticu. Ticu Andīnei — viņas izvēlēm, kļūdām, mīlestībai, sāpēm un cerībai. Varbūt tāpēc, ka zinu: šis stāsts nav tapis tikai iztēlē.

Tajā ir autores pašas pieredze, personīgi pārdzīvojumi un dzīve, kas patiešām ir dzīvota.

Taču Andīnes stāsts nav tikai vienas sievietes stāsts. Lasot mēs katrs varam sastapt arī sevi — savās ilgās, bailēs, aplamajās izvēlēs, spējā piedot, cerībā un mīlestībā. Jūra, vējš un kaijas šajā stāstā it kā atgādina, ka mēs visu dzīvi meklējam vietu, kur varam būt patiesi paši, un cilvēkus, pie kuriem jūtamies mājās."

Bet tagad vārds autorei pašai.

Kā atnāca "Dzērāja sieva" — kurš bija pirmais tēls un kas bija pirmā epizode, kas ienāca prātā?

A. Grebe: Pirmais bija vēstījums, ar kuru gribēju dalīties — vardarbība ģimenē, mīlestības un naida sublimācija, kas noved pie vientulības un slimības, kas var būt neārstējama. Tēli bija divi — Andīne un Armands, kuriem vajadzēja izdzīvot savu dzīvi, lai rastu atbildes uz jautājumiem — "piedot, bet neaizmirst" vai "aizmirst un nepiedot".

Pirmā epizode bija "Tā nakts", kas veido romāna konfliktu.

Vai viss tika no paša sākuma saplānots, varbūt kāda epizode/tēls ielavījās sižetā bez iepriekšēja nodoma?

Saplānots nebija nekas. Tas ir kā adīt džemperi no dažādiem dziju atlikumiem, nekombinējot krāsas, tikai vadoties pēc izjūtām. Piedodiet, ja džempera dominējošā krāsa izrādījusies melna. Tēli paši atrada sev vietu romānā. 

Mēs neesam vientuļas salas, mēs esam tie, kas ir mūsu dzīves durvju atvērtie viesi — partneri, bērni, draugi un nedraugi.

Mēdz teikt, ka pirmo grāmatu cilvēks raksta par sevi. Cik daudz — ja to maz drīkst jautāt — Andīnes tēlā ir no Antras?

Es neesmu slavenība, lai rakstītu savu autobiogrāfiju. Ja lasīsiet romānu pa diagonāli, tad jā — tā būšu es. Draudzenes saka, ka mana dzīve ir kā seriāls. Ja to skatītu ekrānos, tad titros būtu rakstīts: "Seriāls balstīts uz patiesiem notikumiem, visas personas ir noskatītas no dzīves. Mierini sevi ar domu, ka tas nav par tevi, ka tas neesi tu, bet tavs kaimiņš aiz sienas, tavs darba kolēģis vai nejauši satikts vakara gājējs."

Ko jūs teiktu Andīnei ar savu pašreizējo dzīves pieredzi?

Sveika, Andīne, pameklē pa saviem plauktiem, varbūt kaut kur aizkritusi brūnā, garā cigarete "More". Aizpīpē pie loga, paklausies kaiju klaigās un aizejoša tramvaja troksnī... Viss tas pats, tikai — dzīve kaut kā šķērsām aizgājusi? Vai bija vērts mētāties pasaules okeānos, ja varēji smelt ūdeni ārā no cauras laivas savā piemājas dīķī? Atskatoties tomēr esmu pārliecināta, ka tā laiviņa nogrimtu un Andīne turpat ūdenszālēs sapītos un neizpeldētu. Bet... bet viss, kas ar Tevi noticis, Andīne, neatceļ mīlestību. Armand, piedod, ja nemācēju, un es Tev piedodu, Armand, ja nevarēji. Bet.. bet aizmirst es nespēju.

Šis ir pirmais literārais darbs, kas iznāks, bet vai tas ir arī pirmais, kurš ticis uzrakstīts?

Jā, šis ir pirmais literārais darbs, ar kuru gribēju dalīties. Rakstu sev — atziņas, domas, vērojumus. Patīk rakstīt dziesmām vārdus. Bieži, dzirdot skaistas melodijas, mani skumdina, ka teksts ir tikai la, la, la līmenī, tad piedomāju tīkamu tekstu pati sev.

Bērnībā mācījos spēlēt arfu Liepājas mūzikas skolā. Arfa nav instruments, kuru var iegādāties, lai mājās pilnveidotu savas muzicēšanas prasmes. Gandrīz katru dienu vairāku gadu garumā man bija jāmēro ne tas īsākais ceļš uz mūzikas skolu. Ceļu īsināju, lasot sev priekšā izstieptā rokā turētu grāmatu. Līdzīgi kā tagad cilvēki pārvietojas ar viedtālruņiem.

Ko pašai patīk lasīt?

Manai omei bija ļoti liela bibliotēka — lasīju Arčibalda Kronina, Gabriela Garsijas Markesa, Ernesta Hemingveja, Ēriha Marijas Remarka, Teodora Dreizera darbus tajā vecumā, kad vēl patiesībā daudz no izlasītā nesapratu. Tīņu vecumā biju priecīga par piedzīvojumu grāmatu sērijām, vēlāk aizrāvos ar slavenu cilvēku autobiogrāfijām. Tagad labprāt lasu visu, līdz kam aizsniedzas rokas, uzturoties Īrijā vai Spānijā. Ja varu izvēlēties, tad tā ir latviešu oriģinālliteratūra un krimiķi, lai atviegloti nopūstos — man nemaz tik slikti nedzīvojas. Tikko kā izlasīju Lindas Apses sakārtotās Mārtiņa Rītiņa atmiņas "De Profundis". Fantastiska grāmata par fantastisku cilvēku. Ceru, kāds uzņemsies iztulkot angliski.

Rakstīšanas process ievilkās vairāku gadu garumā. Kas šajā laikā šķita vissarežģītākais un ko bija visaizraujošāk piedzīvot?

Te ir tādi viedi politiķa un Nobela prēmijas laureāta literatūrā Vinstona Čērčila vārdi: "Ja jūs vēlaties, lai es runāju divas stundas, varu sākt tūlīt. Ja vēlaties, lai runāju piecas minūtes, man vajadzēs divas nedēļas, lai sagatavotos." 

Kovida laiks, kas apturēja Zemes griešanos ap Sauli, savā ziņā bija svētīgs. Daudz liekā no cilvēku steigas tika atmests, daudz laika tika iedots, lai domātu, analizētu un vairākas reizes nomērītu. 

Mans romāns sākumā bija kā ūdens izvirdums no pārrautām slūžām. Es neteiktu, ka bija aizraujoši no "divām runas stundām" pāriet uz "piecām minūtēm", bet viennozīmīgi tas bija radoši ļoti saspringts darbs. Kā nepalikt kailam bez apģērba. Kā nelikt lasītājam nogurt jūtu un emociju gūzmas labirintā.

Kas no līdzšinējās daudzpusīgās pieredzes visvairāk noderēja rakstīšanas procesā?

Noderēja tas, ka visas manas profesijas bija cieši saistītas ar cilvēkiem.

Kā tā sagadījās, ka nodarbošanās, kaut arī visas ar cilvēkiem saistītas, bijušas tik atšķirīgas?

Psihologi parasti teic, ka jāatritina atmiņu kamols, līdz nonāk pie problēmas saknēm. Bērnībā ziemas pavadīju uz aizsalušā Liepājas ezera. Man bija no brālēna aizgūtas hokeja slidas, kuru melnie zābaki bija pie kājām jāpiesien ar auklām. Es sapņoju par baltām daiļslidotāju slidām — kā toreiz slavenajai daiļslidotājai Irinai Rodņinai. Sapnis tā arī palika sapnis, mammas rocība bija pieticīga, un slidas bija pēdējais, kas man bija vajadzīgs. Kad man jau pašai bija bērni, tad gribēju, lai viņiem būtu maksimāli viss. Man nebija neviena, kas palīdz ne ar padomu, ne materiāli, atlika vien pašai kult sviestu, lai nenogrimtu ar trim bērniem. Es negribēju, bet varbūt arī nemācēju pielāgoties apstākļiem. Apstākļus gribēju pielāgot sev, es gribēju, lai maniem bērniem būtu — nosacīti sakot — "sapņu slidas". Metos visos darbos un pabeidzu visus iespējamos kursus. Es piestrādāju arī par sētnieci un Ziemassvētku laikā naktīs sēdēju mašīnā, apsargādama Ziemassvētku eglītes. Es nekad neteicu nē nevienam darbam, līdz kuram varēju aizsniegties. Jā, tagad es teiktu, ka tas nebija to vērts, varbūt viens darbs, viena profesija, to pilnveidojot, sniegtu gan materiālu atbalstu, gan morālu gandarījumu.

Kurš no daudzajiem un dažādajiem darbiem ir pašai šķitis līdz šim visaizraujošākais un kāpēc?

Diezgan vēlu nonācu pie profesijas, kas sniedza patiesu gandarījumu — sociālais darbinieks. Ikdienā kontaktējoties ar cilvēkiem, kuru pasaule sašaurinājusies līdz četrām sienām, es pati izdzīvoju visu šo cilvēku dažbrīd romāna cienīgās dzīves. Gandarījums no tā, ka tu uzklausi seniorus, ka tu palīdzi viņiem sakārtot ikdienišķas sadzīves lietas, ir materiāli neatsverams. Kaut gan… bez savas dzīves bagāžas tu nespēsi pacelt un nest citu sāpes un bēdas.

Ar ko Antra Grebe aizraujas brīvajā laikā, ja tāds gadās?

Pirms dažiem gadiem es Liepājas "Lielajā dzintarā" noskatījos monoizrādi "1 000 000 labu lietu". Izrāde ir par puikiņu, kas cenšas ikdienas sīkumos saskatīt prieku. Prieku, kura dēļ ir vērts dzīvot. Izrāde bija ļoti emocionāla, neatlaida vairākas dienas, un tad es nolēmu izrādes ideju pielāgot sev. Līdz miljonam man vairs neaizsniegties, neesmu vairs arī bērns, kurš par katru nieku var priecāties. Ko es varu darīt — tie ir labi darbi. Iesākumā, atmetot vairākas nulles, tas ir viens tūkstotis labu darbu. Trīs gadus katru dienu atradu iespēju īstenot savu apņemšanos. Katru vakaru triju gadu garumā atvēru pierakstu kladi, lai atzīmētu, ko labu šodien esmu izdarījusi. Ne sev, bet citiem. Pēc tiem trim gadiem man jau tas kļuva par apsēstību un paņēmu pauzi — darīšu vai nedarīšu, bet par to nedomāšu un nepierakstīšu. Šodien esmu atgriezusies pie nepieciešamības, cik manos spēkos, uzlabot pasauli ap sevi. Es atkal esmu sev noteikusi tūkstoš labu darbu dienu. Ne jau ugunsgrēkus dzēsīšu, ne karadarbības apturēšu. Es "to skudru nesamīšu", pabarošu vakarā desmit ielas kaķus un, pajautājusi kaimiņam "kā tev iet?", tiešām uzklausīšu viņa atbildi, viņa stāstu.