Brīvība ir augstākā vērtība. Saruna ar režisoru Aleksandru Morfovu

Ceturtdien, 29. oktobrī, Latvijas Nacionālā teātra Lielajā zālē pirmizrādi piedzīvos Moljēra "Dons Žuans" – jauniestudējums Aleksandra Morfova versijā. Pasaulē pieprasītā bulgāru aktiera, scenogrāfa un režisora atgriešanās Latvijā pēc sešu gadu pārtraukuma vienlaikus ir viņa debija Nacionālajā teātrī, piedāvājot savu skatījumu uz vienu no Eiropas civilizācijas arhetipiem un aktualizējot jautājumu par cilvēka brīvības robežām.

"Franču klasiķa pievēršanās kaimiņvalstī Spānijā radītajam cilvēka arhetipam – baudas, kaisles un skepses pārņemtam indivīdam jeb donžuānam – ļauj šodienas skatītājam izvērtēt pasaules likumsakarīgo ceļu pretī krāsainajam haosam, kurā mēs visi dzīvojam. Cits, izbaudot laika paātrinājumu un mūžīgo kustību, cits ar bailēm no tā, kurp veļas pasaule un mēs līdzi tai. Kaut arī Moljēra luga "Dons Žuans" pieder pasaules klasikas stūrakmeņiem un visi atpazīst populārākos motīvus no Mocarta operas ar tādu pašu nosaukumu vai atceras melnā maskā tērptā Komandora/Saljeri ierašanos Miloša Formana oskarotajā filmā "Amadejs", Latvijas Nacionālā teātra 107 gadus garajā vēsturē šī luga tiek iestudēta tikai otro reizi, un arī citos Latvijas teātros dons Žuans nav bijis biežs viesis. Tas vien rada intrigu un liek uzdot jautājumu par latviešu attiecībām ar brīvību un brīvdomību, jo dona Žuana atteikšanās no sabiedriskā dzīvē brīvprātīgi un piespiedu kārtā uzliktām saistībām vienmēr ir bijusi valdzinoša visiem tiem, kas brīvību uzskata par augstāko vērtību." Tā izrādi piesaka Nacionālais teātris.

Titullomā būs Gundars Grasbergs, citās lomās – Ivars Kļavinskis, Madara Reijere, Marija Bērziņa, Ieva Aniņa, Uldis Siliņš, Mārtiņš Brūveris un citi. Izrādē piedalās arī dejotāju grupa un mūziķi – Jānis Pauls vai Tomass Ančs (čells), Indulis Cintiņš vai Gidons Grīnbergs (vijole), Arians Sevišķis (ģitāra un portugāļu ģitāra).

Aleksandrs Morfovs.

Foto: Karīna Miezāja / Latvijas Mediji

Morfova kungs, esat strādājis Francijā, Rumānijā, Izraēlā un citur. Lasītājiem būs interesanti zināt, kā nonācāt mūsu Nacionālajā teātrī.

A. Morfovs: Tā sanācis, ka savas labākās izrādes gan mākslinieciskā rezultāta, gan ar skatuves māksliniekiem izveidojušos savstarpējo attiecību ziņā esmu radījis tieši Latvijā Dailes teātrī, kur līdz šim esmu iestudējis četras izrādes ("Finita la comedia", Kena Kīzija "Kāds pārlaidās par dzeguzes ligzdu", Tomasa Vinterberga, Mogensa Rukova "Svinības" un Džeimsa Goldmena "Lauva ziemā". – Aut.) Acīmredzot šīs pieredzes dēļ Nacionālais teātris mani uzaicināja iestudēt Moljēra "Donu Žuanu". Man jāteic, Latvijas teātra aktieru skola ir ļoti īpaša. Tā nav līdzīga citām. Tajā ir kaut kas pa vidu starp klasisko krievu skolu un Rietumu skatuves mākslas stilu. No vienas puses, latviešu aktieru skolu raksturo ļoti emocionāla spēle, no otras, skrupuloza precizitāte tēla atveidojumā, kas atkal raksturīga vācu skolai. Kad šeit pirmo reizi sāku strādāt, izjutu arī to, ka latviešu aktieri kuru katru atbraukušu režisoru uzreiz nemaz tā nepieņem. Un vēl tādu, ar nepārprotami slāvisku uzvārdu, lai arī pēc tautības esmu bulgārs. Mani neuzrunāja uzvārdā, kur nu vēl vārdā, bet tikai – režisor, sakiet, lūdzu, vai arī – režisor, vai drīkstētu… Atzīšos, šī pieklājīgā atsvešinātība mani sākumā sāpināja, es to pārdzīvoju. Bet, kad distancētības ledus pamazām salūza, mēs kļuvām par draugiem. Un man Latvija kļuva par vietu, kur vēlos iestudēt vēl un vēl.

Ja sākam ar aktieriem, tad kā no Nacionālā teātra ansambļa izvēlējāties skatuves māksliniekus "Donam Žuanam"?

Man vai katrai lomai piedāvāja vairākus skatuves māksliniekus, kuri varētu spēlēt attiecīgos varoņus, un es izvēlējos tos, kas man šķita piemērotākie. Un nenožēloju savu izvēli, jo viņi ir ļoti talantīgi, dažādi, daudzšķautņaini un muzikāli, kas šajā izrādē ir ļoti no svara.

Ar ko Moljēra "Dons Žuans" ir interesants mūsdienu skatītājam?

Moljēra "Dons Žuans" no daudzām citām šī kultūrvaroņa interpretācijām man šķiet pati dziļākā, filozofiskākā un provokatīvākā versija. Mani šis varonis gluži subjektīvi fascinē, pateicoties savai spējai sasniegt galējo brīvību. Un jau gadiem nākas atbildēt uz vienu un to pašu jautājumu – ko dara cilvēks, kad kļūst brīvs? Kad tu apzinies, ka tev ir absolūta brīvība un nav neviena, ar kuru tajā dalīties… Ko tālāk? Moljēra "Dona Žuana" atslēga mūsdienu cilvēka sajūtās slēpjas brīvības trūkumā. Moljēra lugas galvenajā varonī atklājas brīvības dziņas evolūcija: kā ir dzīvot bez kaut kādiem sabiedrības vai reliģijas diktētiem ierobežojumiem? Un ko tu esi gatavs ziedot savas brīvības labā? Vai esi gatavs nokļūt pat ellē? Jo šodien mēs visi esam ļoti iegrožoti dažādās atkarībās: ģimeniskās, likumiskās, reliģiskās, sociālā statusa, subordinētās… Un patiesībā nedzīvojam pilnasinīgu dzīvi. Jo visas šīs manis minētās "reliģijas" ir izdomātas, lai piespiestu cilvēku būt "labam", "normālam", "pareizam" – tādam kā visi. Bet uzdrīkstēšanās būt pašam sev reizēm prasa ļoti nežēlīgu cenu. No otras puses, ir cilvēki, kuri, pārkāpdami sabiedrības pieņemtos noteikumus un likumus, izdara visbriesmīgākās lietas. Kā saglabāt savu brīvību un vienlaikus cilvēcisko būtību, visās situācijās paliekot cilvēkam? Lūk, tas ir jautājums, kura dēļ vērts veidot izrādi.

Es ar šo tekstu nesaskaros pirmo reizi. Esmu Moljēra "Donu Žuanu" savā laikā iestudējis Sanktpēterburgā. Ķeroties pie kāda darba atkārtoti, sākumā vienmēr ir tā sajūta, bet ko jaunu pateikšu? Šķiet, jau iestudējot pirmo reizi, esmu centies izsmelt visu būtiskāko un svarīgāko. Visvienkāršākais būtu uztaisīt "copy paste", bet es tā neprotu. Ir pagājis laiks, mainījušies ģeopolitiskie apstākļi, rodas atkal jauni un jauni jautājumi, ko uzdod no jauna atvērtais dramaturģiskais teksts. Un kādu āķi pamet arī aktieru spēle. Mēdzu teikt, ka šajā darbā aktierim vienā mirklī, vienā mazā epizodē jānospēlē piecas dažādas emocijas – mīlestība, kauns, alkas… Kā to izdarīt? Jāmēģina izvilināt pašam no sevis tās jūtas un dzinuļus, kas mīt katrā no mums, tie atklājas attiecībās ar māti, sievu, bērniem, kolēģiem, sabiedrību… Man pašam, piemēram, ar to Bulgā-
rijā bija izveidojusies ļoti sarežģīta situācija.

Jūs raksturo kā režisoru, kurš visai brīvi rīkojas ar dramaturga tekstu…

… Reiz Lielajā teātrī Sanktpēterburgā rādīja operu "Pīķa dāma". Pirmajā rindā vietas bija ieņēmušas vairākas dāmas ar partitūrām rokās. Un ik pa brīdim, demonstratīvi atvērušas komponista nošu rakstu, viņas cēlās kājās un sauca: "Tas nav Čaikovskis! Tas nav Čaikovskis!" Bet diriģents vienkārši centās vēstījumu padarīt dziļāku, iespaidīgāku, iedvesmojošāku. Arī manās izrādēs vienmēr bijis skatītājs, kurš dusmojies, nu ko tas režisors izdarījis ar Šekspīru vai Moljēru… Jā, tas ir Šekspīrs vai Moljērs, taču tas ir mans Šekspīrs vai Moljērs. Es šos vārda meistarus nenoliedzu, neatvairu, gluži otrādi, viņi mani iedvesmojuši, lai es varētu radīt savu izrādi, lai pasaules klasiķu domu mūsdienu skatītājam atklātu dziļāk, mūsu laikmeta garam tuvāk un saprotamāk. Turklāt Moljērs pats nāk no "del arte" komēdijas, pats izdomāja tekstu savu izrāžu laikā. Viņš ļoti mīlēja improvizēt un runā, ka, pat rakstot atvadu vārdus savām personīgajām bērēm, viņš improvizējis… Moljērs patiesi būtu mana aktiera tips, kas vienmēr runāja tā, lai skatītāju aizķertu viņa doma, lai tā ietekmētu, iedvesmotu, iestāstītu ko viņam pašam būtisku un svarīgu…

Šī Latvijā būs jau piektā jūsu veidotā izrāde, kurai scenogrāfiju radījis Mārtiņš Vilkārsis.

Es patiesi apbrīnoju to, kā strādā Mārtiņš Vilkārsis. Viņa scenogrāfijas nav "kartona kartīšu" līmenī, viņš meklē vēstījuma avotu, tā dziļākās saknes, lai palīdzētu uz skatuves tam atrast precīzāko vizuālo ietvaru. Turklāt viņš nekad strikti neiestājas par savu scenogrāfiskā risinājuma redzējumu, bet tēlaini īsteno to, ko esmu vēlējies pasacīt es. Un tas viņam izdodas tā, it kā lasītu manas domas. Mēs patiešām saprotamies pat nevis no pusvārda, bet bieži saskatoties vien. Man dzīvē bijusi tā iespēja strādāt lielākajos Krievijas teātros ar pašiem labākajiem scenogrāfiem, kā, piemēram, leģendārie Deivids Borovskis un Eduards Kočergins. Un varu teikt bez glaimošanas, Mārtiņš Vilkārsis ir pasaules līmeņa mākslinieks. Viens no iemesliem, kādēļ man patīk strādāt Latvijā, ir tas, ka varu iestudēt kopā ar scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi.

Ja godīgi, man nemaz šobrīd negribas pieminēt ne Krieviju, ne tur strādājošo krievu mākslinieku vārdus…

Abi manis minētie ir ebreji. Bet Krievijā strādājošu mākslinieku nacionalitātei patiesi šī laika kontekstā nav nozīmes. Kad nomira "Ļenkom" teātra mākslinieciskais vadītājs Marks Zaharovs, mani aicināja ieņemt viņa līdzšinējo amatu, vadīt vienu no pašiem ievērojamākajiem teātriem Maskavā. Bet burtiski dažas dienas pēc šī man izteiktā vilinošā piedāvājuma sākās karš, un es tūlīt atstāju Krieviju.

Latvijā nu jau sen vairums režisoru nav štatā konkrētā teātrī, bet gan brīvmākslinieki, kuri vienā teātrī iestudē vienu izrādi, tad dodas uz nākamo veidot citu… Kāda ir jūsu citās valstīs gūtā pieredze par šīs brīvā tirgus sistēmas plusiem un varbūt arī mīnusiem?

Kad es savulaik atklāti gan no skatuves, gan publiskās intervijās uzbruku Bulgārijas valdībai par "mafijas" darba stilu, par vadošos amatos saliktiem savējiem un nicīgu attieksmi pret pārējiem, būtībā ņirgāšanos par demokrātiju, mani atlaida no Bulgārijas Nacionālā teātra mākslinieciskā vadītāja amata un noņēma no repertuāra visas manas izrādes, kaut pēdējā, bulgāru klasiķa darbs, tika nospēlēta pat 380 reizes. Patiesībā mani iznīcināja divas reizes. Kad manā vietā apstiprinātais jaunais teātra direktors aktieriem algu palielināja trīs reizes, no manis novērsās, mani nodeva visi cilvēki. Bet es biju šo trupu izveidojis, viņi it kā bija ieinteresēti iet kopā ar mani pasaules dramaturģijas ceļojumā un caur to radīt mūsu teātrī ko jaunu. Bet es kļūdījos. Visi, ko uzskatīju par savu trupu, kuri bija spēlējuši visās manās izrādēs, no manis novērsās divu stundu laikā. Izrādās, nav bijis tādas "manas" trupas. Secinājums: nevajag pieķerties vienai skatuvei vai vienam ansamblim, ļauties fantāzijām un dažādām ideālistiskām idejām…

Vai ticat, ka teātris spēj padarīt pasauli labāku?

Nē. Bet es ceru, ka tas vismaz var likt cilvēkiem domāt. Un ar to arī ir gana.