Pie LANAS ADUKAS devāmies pēc atbildes uz jautājumu – kāpēc latvieši tik ļoti iecienījuši gruzīnu ēdienus? Vai noskaidrojām? Priekšpusdienas čiliņā, baudot Lanas piedāvātos gruzīnu ēdienus, ļāvāmies atmiņu refleksijām, jo, šķiet, katram, kurš bijis Gruzijā, ir ko stāstīt. Tur tiec uzņemts kā gaidīts viesis. To pašu gribas atkārtot arī pašiem, atgriežoties no ceļojumiem.

Vietas, kur atgriezties

“Gruzīnu virtuve ir garšām, smaržām un krāsām bagāta, un nezinu vēl nevienu, kuru tā būtu atstājusi vienaldzīgu,” teic Lana Aduka, kura Gruzijā bijusi ne vairāk un ne mazāk kā 82 reizes: kopā ar draugiem, savu kori un citiem koristiem, ceļojot grupā un vienatnē, viesojoties pie jauniegūtajiem draugiem, mācoties kulinārās gudrības. “Katrā vietā viens un tas pats ēdiens tiek gatavots citādi. Piemēram, badrijani nigvzit – cepti baklažāni ar valriekstu, ķiploku, zaļumu masu. Vienā ciemā tos tiešām sarullē, citur visas sastāvdaļas sakapā.”

Uz jautājumu, kurš gruzīnu ēdiens Lanai garšo vislabāk, atbildes nav. “Tas ir tāpat, kā pajautāt – kurš reģions Gruzijā ir vismīļākais. Katrs ir ar savu šarmu. Vistematiskākais šai rudenīgajai noskaņai – gruzīnu salāti, jo tomāti tur ir tikpat garšīgi kā pie mums. Man garšo arī hačapuri (hacha – “mājas biezpiens”, puri – “maize”). Katram reģionam ir sava versija. Imeretijas ir visvienkāršākais – mīkla un suluguni siers vidū, Mergēlijas hačapuri virsū vēl uzliek sieru. Adžārijas hačapuri ir kā laiviņa, kurā karstajā sierā ieliek sviesta gabaliņu un iesit olu,” stāsta Lana.