7.8 °C
Ar Martu Svensoni tiekamies privātmāju rajonā, kur viņa no paziņām īrē māju. Atgriešanās dzimtenē bijusi iespējama mājokļa dēļ, jo zināms taču, ka Valmierā un citās Latvijas pilsētās ar tiem ir grūtības. Par darba vietu jutusies droši, ka atradīs. Viņas dzīvesdraugs Aurius Kundelis tagad strādā celtniecībā, pati – par grāmatveža palīgu uzņēmumā, kas nodrošina darbiniekus kūdras industrijai. Jau Latvijā ģimenē ienāca otrs kopīgs bērns – dēls Kristians, kurš apmeklē bērnudārzu. Kamēr runājamies, no mācībām Valmieras Viestura vidusskolā, kas atrodas tikai 12 minūšu gājiena attālumā, atgriezusies meita Gabriela. Uz jautājumu, kā iedzīvojusies skolā, atbild, ka grūtākais – lasīšanas prasme un sadraudzēšanās – ir pārvarēts un tagad viss iet normālu gaitu.
Uz sarunu pie Lindas Drevinskas un viņas meitas Gitas Zagorskītes (tēva uzvārds) jādodas uz Rīgu, Pļavniekiem, kur abas dzīvo 16 stāvu namā, par aizņēmumu iegādātā trīsistabu dzīvoklī. Linda strādā globālā uzņēmumā par grāmatvedi. Meitai izvēlēta Rīgas Dārzciema vidusskola, kas atrodas ļoti tuvu viņu un arī Lindas mammas mājvietai. Aiz muguras Gitai nepilni trīs grūti skolas gadi. Pēc 9. klases beigšanas meitene turpina mācības Rīgas Valsts tehnikumā, apgūstot grafisko dizainu, un varot atviegloti uzelpot, jo beidzot skolā jūtas pieņemta un viņai pat ir īsta draudzene.
Ielēkt latvietības vilcienā
Uz ārzemēm Linda Drevinska devās 2004. gadā, kad līdz ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā pavērās tās vārti. Paņēmusi akadēmisko gadu Latvijas Universitātē, kur gadu pastudēja politologos, un prom uz Angliju ar domu pastrādāt, lai mammai nav jāmaksā par meitas studijām. Izmēģinājusi darbu gan ātro ēdienu fasētavā, gan lietoto apģērbu šķirotavā un veikalā, uzlabojusi angļu valodas prasmes. Tomēr atgriezās Latvijā, strādāja un uzsāka studijas tūrismā, kad pienāca aicinājums no svešumā iepazīta lietuviešu jaunekļa, lai braucot pie viņa uz Skotiju. “Aizbraucu, apprecējāmies, 2009. gadā piedzima Gita. Pabeidzu mācības, sāku strādāt, izšķīrāmies.” Ar meitu pārcēlušās uz Edinburgu, kur Lindu gaidījis skotu draugs, bet arī ar viņu attiecības pārtrūkušas. Doma par atgriešanos kļuvusi par izeju, kad mēneša laikā vajadzēja atrast jaunu dzīves vietu. “Vairs neredzēju jēgu palikšanai, labāk bija pārcelties uz Latviju tuvāk radiem, kur Gita iepazītu gan viņus, gan dzīvi latvietībā un vēl paspētu sagatavoties 9. klases eksāmeniem.” Tā bijusi kā pēdējā iespēja ielēkt Latvijas vilcienā. Abas ieradās tieši uz Ziemassvētkiem un apmetās pie Lindas mammas.
Lielākās bažas bija par Gitas latviešu valodas prasmēm. Skotijā mamma ikdienā, cik vien varēja, centās ar meitu sarunāties latviski, un viņa gluži labi saprata, tikai pati negribēja runāt. Tad nu par galveno valodu kļuva tā, kas vispirms lietota bērnudārzā un pēc tam – skolā, tātad – angļu. Arī ģimenē saziņa ar tēvu lietuvieti un pēc tam – mammas draugu skotu – notika viņiem ērtā valodā, kas nebija latviešu.
Mamma cerēja, ka meitas latviešu valoda uzlabosies Latvijā, kur abas devās katru vasaru. Taču tieši tās dēļ bērni Gitu kādu laiku pat nav gribējuši ņemt savā pulkā, un angliski sazināties viņiem nebija ērti. “Vienu vasaru viņa pat negribēja braukt uz Latviju, tad teicu, ka pašai vairāk jārunā latviski, kas palīdzēja. Valoda nebija tik laba, bet ar bērniem un omi varēja saprasties.”
Skotijā Gita apmeklēja diasporas organizētās latviešu skoliņas Aberdīnā un Edinburgā, taču tur galvenais mērķis reizi nedēļā četrās tikšanās stundās bija latvietības mācīšana. Latviešu valodas aģentūras piedāvātās bezmaksas tālmācības nodarbības tiešsaistē diasporas bērniem un pusaudžiem izmantojusi tikai dažus mēnešus īsi pirms došanās uz Latviju.
Tās bija šausmas
“Tās bija šausmas,” par savām sajūtām, kad īsā laikā dzīve apmetusi tik negaidītu kūleni, saka Lindas meita. No dzimtās Skotijas ar ierastu vidi, skolu, draudzenēm viņai bija jāpārceļas uz valsti, kuru iepazinusi tikai vasaras brīvlaikā. Mamma atzīst, ka divas nedēļas šādam solim ir ļoti īss laiks, tomēr piebilst, ka darītu to arī otrreiz. “Dzīve vienkārši nostādīja mani šāda lēmuma priekšā.”
