Maizi nedrīkst likt uz galda ar pārgriezto pusi pret durvīm – tā aizdzenot projām svētību. Ja jēdzienā “svētība” ietilpinām arī veselību, tad raudzīsim gan, kā maizi uz galda liekam. Turklāt maize dod veselību ne tikai kā maltītes sastāvdaļa, bet arī tiek lietota dziedniecībai.

Mūsdienās, kad veikalu plaukti maizes pilni, cilvēks kļuvis izvēlīgs – tā garšo, šī negaršo, viena ātri sakalst, cita ne – pirkšu to, kas ilgāk saglabājas. Bet, ja gribam maizi izmantot dziednieciskā nolūkā, jābūt vēl izvēlīgākam, jo te nu tiešām derēs tikai īsta rupjmaize un baltmaize. Par citu maizes šķirņu lietošanu dziedniecībai ziņu nav. Taču kāds tur brīnums – latviešiem vienmēr goda vietā bijusi rudzu maize. No kviešiem ceptā baltmaize iepazīta krietni vēlāk un ēsta vien svētdienās, svētku reizēs, jo tās tādas vaļošanās dienas, kad darbam daudz spēka nevajadzēja. Tomēr arī šo svētku maizi vērīgais latvietis pamanījies izmantot dažu veselības problēmu novēršanai.

Rupjmaize

Pret klepu, plaušu karsoni, bronhītu divas biezas pastāvējušas rupjmaizes šķēles aplej ar verdošu ūdeni, pievieno ēdamkaroti sinepju. Pēc brīža maizes šķēles izņem no ūdens, ietin vairākkārt salocītā marlē, pieliek pie krūtīm vai uz muguras starp lāpstiņām un pārsedz ar vilnas šalli vai lakatu. Ar sinepēm piesūcinātās maizes šķēles var dēvēt par tautas sinepju plāksteriem.

Pret iesnām gabaliņu rupjmaizes sausiņa liek uz pannas. Kad tas sāk gruzdēt, caur degunu, pamīšus aizspiežot katru nāsi, ieelpo dūmus.

Pret gripu, saaukstēšanos rupjmaizes garoziņu dāsni ieziež ar svaigu ķiploku un ēd, uzdzerot kādu zāļu tēju.