Šis ir viens no vistraģiskākajiem stāstiem par Latvijas karavīru likteņiem neilgi pēc Otrā pasaules kara beigām. 1946. gada 25. janvārī Zviedrijas valdība izdeva Padomju Savienībai savā teritorijā internētos 146 baltiešu karavīrus: 130 latviešus, deviņus lietuviešus un septiņus igauņus.

Šie karavīri, kuri, cerot uz žēlsirdību, bija padevušies gūstā Zviedrijas varasiestādēm, Otrā pasaules kara laikā bija dienējuši Vācijas militārajās vienībās, bet kara beigās dažādos veidos bija nonākuši Baltijas jūras rietumu krastā. 1945. gada pavasarī pasaules karā neitralitāti ieturējusī Zviedrija bija internējusi 167 baltiešu karavīrus, no tiem 147 bija latvieši.

Pēc Otrā pasaules kara beigām Rietumu sabiedroto gūstā nonāca 25 400 latviešu karavīru. Padomju gūstā – 36 000 latviešu karavīru, kuri kapitulēja Kurzemē vai atradās austrumu frontē Vācijā. Padomju gūstā nokļuvušie karavīri bija spiesti pavadīt ilgus gadus ieslodzījumā Padomju Savienībā. Daļa no viņiem mājās atgriezās tikai 50. gadu sākumā. Savukārt Rietumu sabiedroto (ASV, Lielbritānijas un Francijas) gūstā nonākušie pēc karagūstekņu un filtrācijas nometņu iziešanas izklīda pa visiem kontinentiem, nokļūstot trimdinieku gaitās.