Ikdienā Undīne Ekšo strādā Samariešu apvienībā un aprūpē cilvēkus, bet līdztekus tam gādā par dzīvniekiem.  

Un pat nevar teikt, ka šīm rūpēm viņa nododas ārpus darba – vēl nesen, braucot pie klientiem, būris ar zīļu bērniem bijis līdzi automašīnā. Nevarēja taču atstāt mazos knābīšus vienus, kas prasa ēst vismaz ik pusstundu!

Undīne dzīvo Madonas pievārtē, sešus kilometrus no pilsētas. "Kā pati saku, esmu ar putniem," sarunā ar "Latvijas Avīzi" smej Undīne. "Pirms pāris gadiem man bija baložu vasara, kad uzaudzināju vairākus baložus. Viens pie manis palika, šoziem pievienojās vēl viens. Esmu jau pieredzējusi gan zīlītes, gan čurkstes un žagatas."

Šajā reizē Undīne savā sētā pamanījusi, ka akmens sienā apmēram metru virs zemes diezgan mazā dobumā perē zīlītes. Ja ornitoloģiski precīzi – lielās zīlītes, tautā sauktas arī par speķa zīlītēm. Vērojot dienu no dienas, bijis redzams, ka mazuļi aug aizvien lielāki, vietas nepietiek, "dupši tūlīt kritīs pār dobuma malu". Turklāt turpat viens kaķis staigā.

Undīne iekārtoja drošinājumu, lai putnēni vēl neizkristu un vecāki tiktu klāt. Līdz kādā rītā maija beigās atklājās, ka zīļu bērni ir tuvu nāvei, jūtami atdzisuši, knapi kustas. Iespējams, vecāki vairs nebaroja, varbūt vainojamas vēsās naktis. "Tajā brīdī es nolēmu, ka ņemšu pie sevis," atceras Undīne.

Bijuši seši putniņi, apmēram divas nedēļas veci, pavisam mazi, tikko acis vaļā, gandrīz bez spalvām. Pirmajā nedēļā viens aizgājis, palikuši pieci aprūpējamie. Undīnei jau bija pieredze, pieaugušās zīlītes ēd gan sēkliņas, gan kukaiņus un tārpus, bet mazuļi – tikai dzīvo barību.