Nākotnes Atbalsta fonds (NAF) savu finansējumu sakrālajam mantojumam piešķīris astoņām Latvijas baznīcām, kas paralēli reliģiskās dzīves uzturēšanai darbojas arī kā atmiņas vietas.

Par četrām jau stāstījām "Mājas Viesa" 21. septembra numurā, turpināsim stāstīt par par otru četrinieku. Tos nevar saukt par muzejiem, taču šeit īpaša vērība tiek veltīta arī sakrālā mantojuma saglabāšanai, pētniecībai un popularizācijai – svarīgai jomai, kas valstiski ir palikusi bez virzības un ievērības. Kamēr Latvijā nav ne reliģiju muzeja, ne sakrālā mantojuma vai ticības vēstures centra, atmiņas pēctecība ir pašu draudžu, garīdznieku un entuziastu rokās. To uzskatāmi pierāda restaurācijas stāsti – katrs turpina kādu jau iepriekš uzsāktu virzību.

Eņģelis, kas gaida

Jēkabpils Vissvētās Dievmātes Patvēruma pareizticīgo baznīcai joprojām ir jāsadzīvo ar savu uniātu laika pagātni un padomju ateisma perioda sekām. Tas nozīmē, ka baznīcai ir gan jāatdzimst un jāizvēlas turpmākās pastāvēšanas modelis, gan jāturpina minēt pagātnes mīklas. 

Uniāti jeb grieķu katoļi bija Austrumu kristietības novirziens, kas teju divsimt gadus bija sastopams Latgalē un dienvidaustrumu Zemgalē. Jēkabpilī ir viena no retajām uniātu bazilikām, kas kopš uzcelšanas 1783. gadā ir saglabājusies līdz mūsdienām. Sakrālo funkciju tā zaudēja 1950. gadā, kad tur