...vēstījuma beigās jau pilnībā adaptējas jaunajos dzīves apstākļos un pārtop par “vienkāršu padomju cilvēku” bez visām savām maģiskajām spējām.

Tā dēvētais “dzelzs priekškars” uz daudziem gadiem bija nodalījis PSRS iedzīvotājus no vienas daļas pasaules, kas ļoti lielā mērā ietekmēja kultūru. Un, tieši pateicoties tam, jau pašā padomju valsts pastāvēšanas sākumā daudzi literāti un komponisti guva negaidīti dāsnu dāvanu: iespēju savā daiļradē daļēji vai pat pilnībā izmantot ārvalstu autoru radītos darbus. 

To arī nebija grūti izdarīt, jo vairākums padomju pilsoņu lāgā nezināja daudzus tā dēvētos oriģinālus un pat nespēja nojaust, ka daudzos gadījumos runa ir par gluži reālu plaģiātu. Mūsdienu pētnieki secinājuši, ka vislielākā mērā šāda “aizņemšanās” izpaudusies bērnu literatūrā. Tiesa, pati šī metode gan nav nekāds padomju jaunizgudrojums...

Padomju Savienībā autortiesības ļoti ilgu laiku pastāvēja krietni vien sašaurinātā izpausmē. Ar 1917. gada 29. decembra Viskrievijas Centrālās izpildkomitejas īpašo dekrētu visi jau mirušo rakstnieku vai komponistu darbi skaitījās nacionalizēti un valsts saņēma tiesības to beztermiņa izmantošanai. 1925. gadā sekoja jauns lēmums “Par autortiesību pamatiem”, un tas paredzēja arī sodīšanu par autortiesību pārkāpumiem, taču sodu iekasēja tikai un vienīgi par labu valstij, ne jau īstajiem darbu radītājiem. Bet būtiskākais laikam tomēr bija tas, ka bija pilnībā legalizēta norma – 

literārā tulkojuma izdošanai nebija nepieciešama citā valodā publicētā darba autora piekrišana.

Tāda kārtība pastāvēja līdz pat 1973. gadam, kad PSRS pievienojās Vispasaules autortiesību konvencijai. Pēc tā literāra darba tulkojumu varēja publicēt tikai ar oriģinālā teksta autora vai viņa radinieku atļauju. Tas nozīmēja to, ka tulkotājs vairs nevarēja norādīt sevi kā attiecīgā darba autoru, kā tas iepriekš jau itin stabili bija iegājies...