Grūtības mūs stiprina, māca atrast risinājumus, pielietot senatklāto.

"Man ir pasaules malas sajūta, ka tur tālāk nekā nav," par zemi otrpus Latvijas robežai saka tautā pazīstamā audēja Annele Slišāne. Pirms četriem gadiem pierobežas Šķilbēnu pagasta Zeļči kļuva par viņas, dzīvesbiedra Kaspara un piecu bērnu pastāvīgu dzīves vietu. Saimniecei tā ir atgriešanās bērnībā, kad vecika dvors jeb vecātēva sēta bija kā pasaku nams ar teiksmainiem stāstiem par vērsi akā, velnu rijā un citiem brīnumiem.

Senāk Zeļči bijis darbīgu ļaužu ciems ar 30 sētām. Veciks zinājis stāstīt, ka skolu apmeklējuši aptuveni 100 bērnu. Uz ceļiem, kas, kā liecina senās kartes, gājuši krustu šķērsu, valdījusi kustība, pa laikam iegriezušies čigāni, lai mantas iemainītu pret lupatām. Vakaros varējis dzirdēt, ka kaut kur spēlē garmošku (akordeonu) vai dzied. 

Mūsdienās paveras cita aina – no visām mājām apdzīvota ir viena – Slišānu, un nokļūt pie viņiem var tikai pa pļavā iebrauktām risēm.