Latviešu leģionāru dibinātajai biedrībai "Daugavas vanagi" 28. decembrī apritēja nozīmīga gadskārta – 80 gadi. Uz sarunu aicināju "Daugavas vanagu" centrālās valdes priekšsēdētāju Aivaru Sinku.

Kas ir galvenais, kas palīdzējis izdzīvot "Daugavas vanagiem" 80 gadus? Tā ir jubileja, kādu reti kura organizācija piedzīvo.

A. Sinka: Tas ir kaut kas! Un ja padomā, kādos apstākļos organizācija dzima! Dibinātāji bija pliki un nabagi, un bezcerīgā situācijā Zedelgemas nometnē Beļģijā. It kā angļi bija atbalstījuši domu veidot karavīru palīdzības nodibinājumu, lai uzmundrinātu sagūstītos. Pieņemu, pirmā doma bija palīdzēt, bet, kad 1946. gada martā, maijā daudzi gāja prom uz bēgļu centriem Vācijā, radās vajadzība saturēt dienesta biedrus kopā. Vajadzēja atbalstīt bāreņus, vēl vairāk – kara invalīdus. Jau 1947. gadā bijušie leģionāri lielā skaitā devās uz Angliju, un viņi sūtīja naudu uz Vāciju bēgļu atbalstam. Tādēļ "Daugavas vanagi" uzreiz ieņēma svarīgu lomu, paceļot garu un saturot kopā karavīrus un palīdzot tautiešiem.

Protams, cīnīties par brīvu Latviju. Šie mērķi maz mainījušies – atgūstot neatkarību, vietā nācis mērķis stiprināt Latvijas valsti. Kopā saturēšanu tagad uztver kā sabiedrības saliedēšanu, kas ir būtiski diasporas valstīs, kur biedrošanās notiek latviešu namos un centros, un "Daugavas vanagi" sponsorē tautas deju kopas, latviešu skolas, korus. Palīdzība bāriem un karā cietušajiem mainījusies uz labdarību. 2024. gadā ziedojumos izdalījām 395 tūkstošus eiro. Pieminot pirmo "Daugavas vanagu" vadītāju pulkvedi Vili Janumu, kurš kaujas laukā arvien domāja, kā saudzēt latviešu karavīru dzīvību, esam atkārtoti iesnieguši priekšlikumu Rīgas domei nosaukt viņa vārdā kādu ielu, tiltu vai laukumu.

Lasīju, ka pērn Latvijā vēl bijuši dzīvi 22 leģionāri.