Lai nostiprinātu savu politisko varu, apspiestu nacionālo pretošanos, likvidētu sabiedrības slāņus, kurus uzskatīja par potenciāli nelojāliem režīmam, kā arī atvieglotu padomju saimnieciskās un sociālās sistēmas, īpaši kolektivizācijas, ieviešanu, vienlaikus iebiedējot sabiedrību un mazinot iespējamo pretestību padomju režīmam pēc Otrā pasaules kara beigām, Padomju Savienība īstenoja deportācijas no okupētajām teritorijām, tostarp Baltijas valstīm. Līdzīgi kā tas šobrīd notiek Krievijas okupētajās Ukrainas teritorijās…

Okupētajās Baltijas valstīs Lietuvā, Latvijā un Igaunijā ritēja piektais gads, kopš tās atkārtoti bija nonākušas Padomju Savienības varā. Pēc Otrā pasaules kara PSRS vadība par varītēm centās šajās okupētajās un anektētajās zemēs pabeigt vēl pirmās okupācijas (1940.–1941. gadā) iesākto sovjetizāciju, tostarp īstenojot kolektivizāciju jeb individuālo zemnieku saimniecību apvienošanu kolektīvajās saimniecībās “kolhozos” (saīsināts no krievu val. “koļektivnoje hozjaistvo”) un likvidēt joprojām spēcīgo pretpadomju bruņoto pretošanās kustību (jeb iznīdēt nacionālos partizānus). 

Šie mērķi 1949. gada sākumā padomju varai Baltijā nesekmējās.