Viņu ir daudz, viņi ir dažādu šķirņu – terjeri, dogi, kolliji, vācu vilki, buldogi, mopši, pūdeļi, spanieli, sanbernāri, ņūfaundlendi, akitas, bet viņus visus vieno divas lietas – baltais kino ekrāns un nebeidzama skatītāju mīlestība. Suņi kinoekrānus un skatītāju sirdis iekarojuši strauji un uz palikšanu. Šobrīd savus skatītāju un pielūdzēju tūkstošus arī Latvijā pie ekrāniem pulcē kanādiešu seriāla "Hadsons un Reksis" neatvairāmi pievilcīgais un gudrais Rekša atveidotājs vācu vilks Dīzels.

Nākuši šajā pasaulē ar vienu vienīgu misiju – glābt cilvēkus: no briesmām, draudiem, ienaidniekiem, vientulības, vienaldzības un sirds tukšuma –, viņi māca mums līdzjūtību, cilvēcību, uzticību un beznosacījumu mīlestību – nereti pat par savu ciešanu vai dzīvības cenu. Atrašanās viņiem līdzās – pat tikai uz īsu mirklīti – dara mūs labākus. Diemžēl viņu dzīve ir īsa – sapratuši, ka mēs esam kļuvuši labāki, viņi aiziet... Lai atgrieztos. Visticamāk, citā veidolā. Varbūt uz kino vai televizora ekrāna. Jo misija – glābt, mīlēt un palīdzēt – ir bezgalīga.

Kinosuņu ēras sākums

Pirmais "suņaktieris" – britu mēmā kino producenta Sesila Hepvorta mīlulis kollijs Blērs ("Glābējs Rovers"; 1905), kinonozarei vēl bērnu autiņos esot, pierādīja, ka dzīvnieka loma filmā spēj būt tikpat emocionāla un svarīga kā cilvēku.

Īstu katarsi skatītāju uztverē izraisīja vācu aitu suns Stiprsirdis/Strongheart ("Etzel vom Oeringen"), profesionāls policijas suns ar Pirmā pasaules kara pieredzi, kurš 1925. gadā atveidoja Balto Ilkni – Džeka Londona skarbā ziemeļu stāsta četrkājaino varoni (vēlāk filmējās vēl četrās filmās), tā aizsākot "vilku" uzvaras gājienu Savienotajās Valstīs.