Lēdmane ir īpaši bagāta gan ar pagātnes liecībām, gan šodienas darbiem un to veicējiem. Pagasta pārvaldes vadītājs Dzintars Laganovskis, par kuru vietējie teic, ka viņš ir īstens saimnieks, kas arī iedvesmo un palīdz, savukārt ir gandarīts par saviem uzņēmējiem un zemniekiem. 

Lēdmanē lielākā bagātība, saprotams, ir cilvēki, un, iespējams, ka viņu krampis gadu simtos pārmantots no kāda vietējā leides vīra jeb zemnieka-rentnieka, kurš par atpirkšanos no nebrīvības maksājis t. s. leidu – nodevas kā mantā, tā natūrā. Tā kā leidas vīra mājas vārdu varēja paturēt nākamie iemītnieki, tad tas visbeidzot kļuva par muižas nosaukumu – vācu rakstībā "Leidemannshoff".

Lēdmanes pirmsākumus un vēstures līkločus cītīgi pētījusi bibliotēkas vadītāja Veneranda Trumekalne, kurai plauktos saliktas daudzas mapes par pagasta nozīmīgākajām būvēm, cilvēkiem utt., krājumā ir arī daudz fotogrāfiju un aprakstu par Lēdmanes muižu.

Veneranda stāsta, ka no Lobes upes ietekas Ogrē stiepusies mitra apaugusi zemiene, kur klajākos uzkalnos jeb vangās ļaudis ierīkojuši apmetnes, glābdamies no kara un mēra briesmām, te bijusi arī tautas svētnīca – Elku vieta.

Laika gaitā Elku sētu un muižiņas saimnieki mainījušies, piemēram, 1732. gadā Elku zemes par 8634 Alberta dālderiem nopircis pulkvežleitnants Ādams Johans Veismans, pēc tam īpašnieks bijis valsts padomnieks Henrihs Eriks Volfenšilds, kurš muižu drīz vien pārdevis radiniekam Otto Johanam Tranzē utt., līdz tā nonāca asesora apriņķa Henrika Eižena fon Tranzē sievas Katarinas pārvaldījumā. Tajā laikā bijušas vien divas mūra ēkas, pārējās esot koka ar salmu jumtiem, taču tad divdesmit gadu laikā, kā fiksēts 1858. gada muižas revīzijā, uzbūvētas jaunas mūra ēkas: trīs leduspagrabi, degvīna virtuve, kaļķu ceplis, ķieģeļu ceplis, ūdensdzirnavas, divi krogi (Lēdmanes un Taras), šķūņi, jaunas kūtis un citas palīgbūves, turklāt muižas kungu mājai bijis pat kārniņu jumts.