Novembris Latvijā ir īpašs mēnesis – tas apvieno Lāčplēša dienas varonības piemiņu un Latvijas Republikas proklamēšanas svētku gaismu. Šajā laikā īpaši spilgti atklājas nacionālās identitātes un kultūras spēks. Viena no nozīmīgākajām šī gara izpausmēm ir teātra mākslinieka, monumentālā simbolisma meistara Jāņa Kugas daiļrade. Mākslinieka scenogrāfijas iemieso tautas mītu un poētisku vīziju par cilvēka un zemes vienotību.

Jānis Kuga dzimis Daugavas krastos – pie upes, kas gadsimtiem ilgi simbolizējusi Latvijas dzīvības spēku un likteni. 

To īpaši atzīmēja jurists un publicists Hugo Vītols savos memuāros (“Latvija Amerikā”, 1970. g.) par J. Kugu: “Daugava viņam bija dzīva upe, viņa upe, upe, pie kuras bija pieguluši tēva koptie tīrumi. Koknese, Aizkraukle, Lielvārde viņam bija vairāk nekā ģeogrāfisks jēdziens un vairāk par teiku un pasaku grāmatās meklējamiem vārdiem. Daugavas krastos bija dzimuši un miruši viņa senči, Daugavas krastos viņi bija cīnījušies, smakuši dzimtniecības postā, triekušies pret tumšo, smago vācu baronu un krievu birokrātu varu, no kuriem vieni gribēja atņemt tagadni, otri – pagātni, un abi – brīvas tautas nākotni.”