Pēc 1919. gada jūnija un jūlija kaujām pie Cēsīm Latvijas teritorijā iestājās vairākus mēnešus ilgs relatīva miera periods. Vācu karaspēks tika sakauts, lielinieki atsviesti uz Latgali, un valsts dzīve varēja daudzmaz mierīgi organizēties un pārkārtoties. Latvijas iedzīvotājiem tomēr nebija lemts mierīgi turpināt savu jaunrades darbu.

Saskaņā ar noslēgto Strazdu muižas pamieru (1919. gada 3. jūlijā) pēc Cēsu kaujām ģenerāļa Rīdigera fon der Golca vadītajam vācu karaspēkam bija no Rīgas jāizvācas uz Jelgavas–Tukuma rajonu, lai pēc tam visdrīzākajā laikā sāktos šo spēku galīgā evakuācija no Latvijas. 

Tomēr ģenerālis fon der Golcs ar karaspēka izvešanu nesteidzās, par aizbildinājumu minot slikto dzelzceļu stāvokli un arī to, ka latviešu karaspēks it kā ar regulāriem uzbrukumiem traucējot karaspēka izvākšanos. Vācu nodoms bija atjaunot Latvijā Vācijas dominējošo ietekmi, ieceļot sev paklausīgu valdību vai likvidējot Latvijas valstiskumu pavisam.