Uz sarkana fona divi melni zārki cērt apziņā ar pirmo acumirkli izstādē “Punkts. Kādas personības noriets” Andreja Upīša memoriālajā muzejā Rīgā, Brīvības ielā 38. Upīša pseidonīmi kļūst par maskām, bet centrā paliek viņa nāves maska – atgādinājums, ka ne ideoloģija, ne zināšanas mūs neglābj no galīguma. Par to šī saruna ar izstādes autoru Arni Koroševski.

Andrejs Upīts nav nomiris tikai vienu reizi.

Pirmoreiz viņu apglabāja 1919. gadā, juku laikā, kad, mainoties varām Rīgā, kļūdaini tika izplatīts viņa nekrologs. 

Otro reizi Andrejs Upīts gandrīz vai aizgāja mūžībā Centrālcietumā 1920. gada pavasarī vai vasarā, kad tur atradās ieslodzījumā par sadarbību ar komunistisko varu un bija pakļauts nāvessoda spriedumam. 

Trešo reizi Andrejs Upīts kā talantīgs rakstnieks nomira pagājušā gadsimta 40. gados, kad, vēl spēdams izlietot pēdējās mākslinieciskās iedvesmas paliekas, radīja dažus būtiskus un paliekošus literārus darbus, taču jau daļēji savu rakstnieka talantu bija pakļāvis tā laika nomenklatūras programmai un metodēm.