Četri gadu desmiti mūs šķir no tās trauksmainās vasaras, kad sākās mūsu tautas Trešā atmoda, kuras iznākums bija neatkarības atgūšana. Tas bija laiks, kad mēs sapratām, ka Padomju Savienība patiešām bija tikai milzis uz māla kājām, kad bija nepieciešams grūdiens, lai šis milzis sabruktu. 

Sākas viss 1985. gada aprīlī, kad krietns padomju komunists Mihails Gorbačovs, pēc kārtējā partijas vadītāja kārtējās nāves kļūdams par Padomju Savienības Komunistiskās partijas ģenerālsekretāru, pasludināja padomju sabiedrības pārbūvi (vai arī “pārkārtošanos”) jeb “perestroiku”.

Ar “perestroiku” Gorbačovs vēlējās paglābt padomju iekārtu no saimnieciskā sabrukuma, taču “perestroika” skāra arī sabiedrības attiecības. Baltijas republikās, neraugoties uz to, ka šie pārbūves procesi tika uzspiesti no augšas, tautas modās un plaši tautas slāņi aktivizējās, lai runātu par sasāpējušām politiska rakstura problēmām.