Ziemassvētki padomju okupācijas laikā bijuši gan aizliegti, gan formāli brīvlaisti, tomēr padomju režīmam tie nekad nebija vēlami, tāpēc pāri visam grandēja Jaunā gada sagaidīšanas svinības. Taču daudzās ģimenēs, par spīti aizliegumiem un izstumšanai, Ziemassvētkus turpināja svinēt. Un trakajos deficīta apstākļos ļaudis tāpat prata sarūpēt, ko celt svētku galdā.

Filozofijas zinātņu doktore Solveiga Krūmiņa-Koņkova, kas pētījusi dažādas padomju režīma izpausmes, arī kultūras un tradīciju jomā, atgādina, ka 1925. gadā Padomju Krievijā Ziemassvētkus svinēt aizliedza un arī eglīšu rotāšanu uzskatīja par tumsonību. 1935. gadā viens no redzamākajiem boļševikiem Pāvels Postiševs, tobrīd Kijevas apgabala partijas pirmais sekretārs, laikrakstā "Pravda" publicēja rakstu, kurā aicināja par prieku bērniem organizēt Jaungada eglīti. 

Lai svinības varētu pienācīgi notikt, bija vajadzīgs gan jauns stāsts par šiem svētkiem, gan arī jauni eglīšu rotājumi, pie kuru gatavošanas ķērās vairākas stikla rūpnīcas. Jaungada stāstā itin labi noderēja kristīgā stāsta personāži – Svētais Jāzeps kļuva par Salaveci, Austrumu gudrie par dažādiem dzīvnieciņiem: zaķīšiem, vāverītēm, stirniņām. Jaunavas Marijas vieta divus gadus palika tukša, līdz 1937. gadā Jaungada sarīkojumā Kremlī pirmo reizi parādījās Salaveča pavadone. Ir zināms stāsts par to, ka sākotnēji par Salaveča palīgu plānoja izmantot Sniegavīra tēlu, taču tad kāds atcerējās Aleksandra Ostrovska pasaku lugas un Nikolaja Rimska-Korsakova operas varoni – Sņeguročku, kuru latviski tulkojām kā Sniegbaltīti.