Vīnes galvenajā dzelzceļa stacijā – “Hauptbahnhof” – vari sajusties, kā nonācis Eiropas krustcelēs: no šejienes iespējams doties uz Berlīni, Prāgu, Budapeštu, pat Parīzi un Romu. Uz šī fona neilgais brauciens līdz Slovākijas galvaspilsētai Bratislavai vairāk atgādina ceļojumu uz piepilsētas guļamrajonu, tomēr, jau izkāpjot no vilciena, uzreiz skaidrs, ka esi ieradies citā zemē, kuras vēsturiskais ceļš bijis atšķirīgs.

Pirms kādiem piecpadsmit gadiem raibā kompānijā ar dažādu Eiropas valstu žurnālistiem apmeklējām Kaukāza reģionu. Loģistikas jautājumus brauciena organizatori bija uzticējuši kādai tūrisma firmai, bet tā īpaši nebija iespringusi uz sakarīgiem savienojumiem, vienkārši ņēmusi to, kas pagadās. 

Piemēram, man atpakaļceļš uz Rīgu no Azerbaidžānas galvaspilsētas Baku veda caur Maskavu (Krievijā) un Varšavu (Polijā). Viens no lidojumiem aizkavējās, tāpēc beigās vajadzēja izmest vēl loku caur Prāgu (Čehijā). Joprojām pieminu savu savdabīgo rekordu – nepilnas diennakts laikā esmu fiziski pabijis piecu valstu galvaspilsētās. Taču arī citiem kolēģiem bija sarūpēti ne mazāk sarežģīti līkloči. Visneapmierinātākais bija slovāku žurnālists, kuram bija jālido pāri visai Eiropai uz Londonu, bet pēc tam atpakaļ. “Austrietis lido uz Vīni, kāpēc mani nevarēja ielikt tajā pašā lidmašīnā,” viņš skaļi sūdzējās, piebilstot, ka tur taču līdz Bratislavai būtu vien nepilnas stundas brauciens. Protams, zināju, kur Eiropas kartē atrodas Slovākija, taču nebiju ievērojis, ka abas galvaspilsētas tiešām ir tik tuvu – taisnā līnijā starp tām iznāk tikai 55 kilometri. Prātā atzīmēju, ka šo kādreiz vajadzētu izmēģināt, un tagad tā reize beidzot bija pienākusi.