Šis nebija mans pirmais ceļojums uz Amalfi piekrasti un noteikti nebūs arī pēdējais – kaut kas šajā Itālijas daļā ir tāds, kas sauc atpakaļ: gluži kā leģendās par sirēnām, kuras tieši Amalfi piekrastē vajāja jūrniekus un gremdēja kuģus. 

Jā, mani šī vieta ļoti saista – neiedomājami skaista un interesanta, tā ik gadu uzņem apmēram piecus miljonus tūristu. Šā iemesla dēļ gan baudīt piekrastes autentiskumu un mieru kļuvis nedaudz sarežģītāk.

Ceļojums sākas Neapolē, jo tuvāk Amalfi piekrastei ar lidmašīnu piekļūt nav iespējams. Daudzus šī milzīgā pilsēta biedē, bet varu nomierināt: tā sen vairs nav tāda kā mafijas ziedu laikos. Protams, Neapolē vietām ir netīrība, nekārtība, taču esmu novērojusi, ka tā tas ir lielākajā daļā Eiropas pilsētu. 

Kopumā Neapole ir ļoti krāsaina, skaļa, nedaudz haotiska un ļoooti garšīga. Šķiet, ka gardākus ēdienus neesmu ēdusi nekur citur. Pica tur garšo debešķīgi – kā nekā Neapole ir picas dzimtene. Šis ēdiens savulaik bija domāts strādnieku šķirai – lēta un pieejama maltīte. Lai gan šobrīd picu ciena visā pasaulē, tā plašāku popularitāti guva vien ap 1940. gadu, kad itāļi to "aizveda" uz Ameriku.