Jau pirmajā naktī, kad Ivars Grantiņš pie savas mājas Vecpilsētas ielā bija novietojis celtniecības vagoniņu, kāds to nodedzināja. Taksisti šurp braukt atteicās, ik pa laikam paklīda ziņa par kaimiņu ēkās atrastu kārtējo līķi. Tikai pēdējos desmit gadus nama saimnieks ar ģimeni varot atviegloti uzelpot, jo kvartāls pamazām atdzimst.

Rajons, kurā pēc abiem pasaules kariem brīnumainā kārtā bija saglabājusies senā koka apbūve, pamatīgi tika papostīts padomju okupācijas laikā un cieta arī atjaunotās Latvijas pirmajos divdesmit gados. “Tas bija Jelgavas pilsētas vadītāju grēks, ka viņi nesaskatīja šīs vietas vērtību un tā pārvērtās par kriminogēnu vidi,” spriež Ivars Grantiņš. 

Senā apbūve Vecpilsētas ielas kvartālā veidojusies laikā no 18. līdz 19. gadsimtam un ir vecākā Jelgavas pilsētas daļa. Taču vietvara to netika ņēmusi vērā un apkārtnes namos ierādīja dzīvesvietu lielam skaitam čigānu, kā arī izmitināja Jelgavas cietumā sodu izcietušos kriminālnoziedzniekus. Rajons kļuva izslavēts ar “točkām” jeb nelegāla alkohola tirdzniecības vietām un narkotiku pārdevējiem. Noziedzība zēla, netrūka slepkavību.