Kleistos meža ielokā, kur aizvijas Hapaka grāvis, iekoptā dārzā, kurā zied ābeles un vēja elpā šūpojas Japānas spireju balto ziedu kupenas, slejas Aijas Avotiņas divstāvu dzīvojamā māja un viņas izlolotais viesu nams ar niedru jumtu, kas atgādina senu riju.  Tik tiešām šim īpašumam ir senatnīgs aizsākums.

"Kādam muižniekam te bija 21 hektāru plaša lauku saimniecība ar riju, klēti, šķūni, daudzām govīm, zirgiem... Viņš audzināšanā bija pieņēmis bārenīti Johannu. Kad aizgāja mūžībā mana vecvectēva sieva un viņam palika divas meitiņas (viena mana vecmāmiņa, otra – viņas māsa), vecvectēvs apprecēja Johannu, kura no muižnieka bija mantojusi šo īpašumu. Pēcāk mana vecmamma apprecējās, viņai bija pieci bērni, viens no tiem – mana mamma. Īpašumā dzīvoja vecmammas māsa – viņai bērnu nebija, tāpēc palūdza, lai es ar ģimeni padzīvotu ar viņu kopā. Desmit gadus dzīvojām pie viņas, un pēc viņas aiziešanas viņsaulē ieguvu tiesības uz šo plašo īpašumu," atklāj Aija Avotiņa. Viņa pēc specialitātes ir ekonomiste, taču lielāko sirdsprieku viņai sagādā dārza un pašas izveidotās viesu mājas apsaimniekošana. Aijas Avotiņas mamma Astrīda Altmane (nākamgad viņa svinēs 90 gadu jubileju), pēc specialitātes veterinārārste, piebilst, ka 1870. gadā muižkunga celtā māja bijusi guļbūve, kas nav saglabājusies. Tās vietā uzbūvēta cita ar sešām istabām, divām verandām, divām virtuvēm, viena bijusi lopu barošanai. Šī ēka, kas saukta "Dubulti", pastāvējusi līdz 1958. gadam un nav nacionalizēta, jo Otrā pasaules karā cietusi bombardēšanā...

No "Dubultiem" – par "Dubultmuižu"