Cesvaines apkaimes dzirnavas 1920.–1940. gada topogrāfiskajā kartē, kas glabājas Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, redzams, ka Cesvaines apkaimē atradušās daudzas dzirnavas: Āriņās, Kurpniekos, Grašos, Kraukļos, pie Alitāniem (uz Tirzas) un Kārkliem (uz Kujas), bet Cesvaines centrā uz Sūlas bijušas pat divas ūdensdzirnavas.

“Grašu muižā 1892. gada “Livonijas saimnieciskajā un adresu grāmatā” minētas ūdensdzirnavas, kurās melderis bijis Jūliuss Pētersons. Dzirnavas, kas uzbūvētas uz Lācītes upes, darbojušās kā vilnas apstrādes uzņēmums un labības malšanas vieta. 1900. gadā par ūdensdzirnavu īrnieku norādīts Pauls Helds, bet pārvaldnieku (visdrīzāk, melderi) – Bērziņš. 1909. gada adresu grāmatā atrodams jau cita īrnieka Jāņa Raudupa vārds, bet darbības veids saglabājies tas pats.

Nodibinoties Latvijas valstij, 1922. gadā Grašu dzirnavas dzimtas īpašumā par 10 051 latu ieguvis Rūdolfs Kārlis Skuja, izmantojot valsts aizņēmumu, un turpinājis te strādāt arī pēc Otrā pasaules kara, kad dzirnavas nacionalizētas, par ko liecina rajona avīzē “Madonas arājs” publicētais raksts “Labi nostādīts darbs Grašu dzirnavās”. Pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados R. K. Skujas mantinieki dzirnavas, kurās kopš 1971. gada dzīvoja Dimperu ģimene, atpakaļ nepieprasīja, saņemot kompensāciju par zemi,” izpētījusi Cesvaines pils vēsturniece Rita Medne.