Tik skaties un brīnies, kad Ritvars Točs citu pēc citas liek galdā no 22 koku un citu savvaļas augu sugām iegūtu vilnu un rāda, ko no tās izgatavojis. Viņš ir pārliecināts, ka uzgājis paņēmienu, kā sensenos laikos mūsu senči darinājuši sev apģērbu, apavus, galvassegas un kā kokus plaši izmantojuši arī pārtikā un dziedniecībā. Vai tiešām šo mantojumu bijām pamanījušies palaist pa vējam?

“Nekā jauna – tā ir mūsu aizmirstā kultūra, ko visu var izlasīt dainās,” saka Ritvars, kad vaicāju, no kurienes tādas zināšanas un prasmes. Taisnību sakot, koku “čakra” viņam pavērusies kopš kāda negadījuma. Pastaigājies ar suni pa Islienas upes krastu, paslīdējis un tik smagi savainojis aci uz vītola zara, ka šķitis – zaudēs redzi. Atlabšana ilgusi vairākas dienas, aci izdevies saglābt, bet pašu gluži vai kāds aiz rokas vilcis uz upi pēc niedrēm. “Nu un tā tas sākās,” viņš domīgi nosaka. 

Pirmo vilnu ieguvis no niedrēm, vilkuvālēm un nātrēm, tad sekoja no liepas, ozola un vēl pārdesmit kokiem. Tikai pēc diviem gadiem, kad augu “cirpšana” gājusi pilnā sparā, viņš iedomājies ielūkoties dainās, un tavu brīnumu – tur viss bija aprakstīts.